Bērni nav ķeksītis "to do" sarakstā

MĀRTIŅŠ GINEITIS kopā ar sieviņu ir konferences “Vecāku revolūcija” radītāji. Katru gadu viņi pulcē mammas un tētus, lai runātu par to, kā nostiprināt pārliecību, ka katrs esam vislabākais vecāks savam bērnam arī tad, ja kļūdāmies un kādā sarežģītākā situācijā esam mēģinājuši vairākkārt, lai atrastu piemērotāko risinājumu. “Esam piecu cilvēku un trīs kaķu ģimene no Liepājas,” viņš smejas. Un tieši pašu pieredze un ikdiena ir vislielākā iedvesma atkal jaunu konferenču organizēšanā.



Šī gada rudens konference teju mēnesi kā aiz muguras. Kādas sajūtas?


Mums ir liels prieks, ka, neskatoties uz šiem mainīgajiem ārējiem apstākļiem un situāciju, mums izdevās šo projektu realizēt arī šogad. Var just, ka šobrīd gan klausītāji, gan tie, kuri uzstājās, gan mēs paši esam daudz jutīgāki, uztveram daudzas lietas nopietnāk, esam vairāk gatavi iedziļināties un biežāk ļaujamies aizkustinājumam. Daudz pārdomu arī mums pašiem.


Kādas korekcijas ieviesa pandēmijas ierobežojumi?


Mums bija lieliskas ugunskristības šī gada martā, turpat Cēsīs, kad notika konference “Cilvēkfaktors”. Komandai 12. martā braucot uz Cēsīm, sekojām līdzi notikumiem un nezinājām, vai rīt konference klātienē varēs notikt. Vakarā kļuva skaidrs, ka tomēr nē, jo izsludināja ārkārtas situāciju. Tā kā arī tad, kad vēl nebija īpaši aktuāls online konferenču piedāvājums, mēs to jau hobija pēc praktizējām, toreiz tas mūs izglāba. Visus plānotos apmeklētājus tajā pašā vakarā pārorientējām uz online vidi. Jā, bija jocīgi - zālē daži cilvēki, tehniskais personāls un lektori. Bet šobrīd konferences tiešraidē ir norma. Arī “Vecāku revolūciju” aizvien plānojām gan klātienē, gan tiešraidē. Klātienē uzņēmām tik dalībnieku, cik drīkstēja, ievērojot visus nepieciešamos drošības pasākumus.


Vai esi cilvēks, kas spēj labi pielāgoties, kuram ar adaptēšanos īsti nav problēmas? Jo dzīvē jau dažādas “ārkārtas situācijas” ir ik uz soļa.


Jā, iespējams. Spēja ātri pieņemt situāciju tādu, kāda tā ir, un darīt tajā labāko, kas tobrīd iespējams – noteikti palīdz gan biznesā, gan personīgajā dzīvē.


Vai taisnība, ka šī projekta realizēšanā savā ziņā iesaistās visa Tava ģimene?


Tieši tā. Mana sieva Meldra veido saturu un strādā ar lektoriem, savukārt manu kolēģu un mana atbildība ir “iepakot”, dizainēt, pārdot, strādāt ar sadarbības partneriem. Un meitas, protams, dod daudz idejas lektoru tēmām. (Smejas.) Vecākā meita Anna klātienes konferencēs iesaistās arī sagatavošanas darbos – palīdz ar aiznešanu, atnešanu, sakārtošanu, salikšanu. Viņai tie ir lielākie svētki – “palīdzēt ar konferencēm”.

Cik liela ir Gineišu ģimene?


Tētis Mārtiņš, mamma Meldra un meitas - Ēvisa (4 gadi), Anna (11 gadi), un Mare (2 gadi). Kaķi Suse, Villijs un Mimi mums reguāri atgādina par mieru, labu miegu un paļāvīgu attieksmi pret dzīvi. Anna mācās 5. klasē un mūzikas skolā, iet boksā, Ēvisa uzsākusi izbaudīt deju nodarbības - gan baletu, gan laikmetīgo deju un iet uz dārziņu, Mare pagaidām apmeklē dārziņu un saka, ka ies baletā un princesīšu boksā. (Smejas.) Es strādāju savā mārketinga un komunikācijas aģentūrā “Addiction”, Meldra - ar vienu daļu profesionālās dzīves turpat, kā arī koncertzālē “Lielais dzintars”.


Izklausās pēc piepildītas ikdienas. Kā visu apvienojat?


Darām labāko, kas mūsu spēkos, lai puslīdz saglabātu līdzsvaru. Mums ļoti palīdz gan abas omes, gan auklītes mirkļos, kad nepieciešama palīdzīga roka bērnu loģistikā, pieskatīšanā. Krīzes situācijās arī draugi neatsaka kādu stundiņu dāmas izklaidēt. Mēs zinām, ka mums ir ļoti paveicies un skaidrs, ka bez “sava ciema” mēs nevarētu to, ko varam tagad, ņemot vērā mazāko meitu vecumu.

Meldra pakāpeniski atgriezās darbos, kad Marei bija gads un daži mēneši, jo kļuva stipri neciešama, darbojoties tikai ar mājas lietām. (Silti smaida.) Mēs rūpējamies katrs arī par savu profesionālo identitātes daļu.

Un tas taču ir tik svarīgi! Nepazust bērnos.


Domāju, ka tas ir ļoti individuāli. Ir absolūti pieņemami, ja vecāki pazūd no profesionālās dzīves un velta sevi bērniem, un absolūti pieņemami ir arī to nedarīt. Ja vien paši ar to ir mierā. Man pašam, skatoties atpakaļ, tieši šie pēdējie četri gadi ar bērniem ir bijuši ārkārtīgi svarīgi un vērienīgi arī profesionāli. Meldra nenoliedzami ir savu profesionālo dzīvi šajā laikā ierobežojusi ar nebūšanu pilnā apritē, taču visu laiku esot klātesošai visā, kas notiek, un nu jau gadu kā ir atpakaļ arī šajā jomā, jo nespēj būt tikai mamma. Un, nē, tas nav vienkārši, tas ir sarežģīti, nogurdinoši, ik pa laikam kaut ko sev varam pārmest, bet šis ir mūsu ceļš.


Cik iespējams, mēs nestrādājam sestdienās, svētdienās un vakaros līdz bērnu gulētiešanai – tad laiku pavadām kopā vai kādās kombinācijās ar bērniem. Protams, ir dienas, kad tas tomēr nesanāk, tomēr cenšamies praktizēt laiku ar bērniem “1:1” vai “1:2”.

Kā mēs sakām: “Šodien sadalāmies, jo nepietiek enerģijas “visi kopā” laikam”. Jaunkundžu vecuma specifikas dēļ laiks visiem bieži prasa ļoti daudz diplomātijas, pacietības un kompromisu. (Smaida.)

Un kad esat kopā tikai divi vien ar sieviņu?


Lai “izkasītu” laiku divatā, šad un tad sarunājam bērniem pa nakti omīti un paši paliekam kādā Liepājas viesnīcā.

Ir jau mazliet smieklīgi pāriet pāri ielai, lai pabūtu divatā, bet pietiek ar kādām 16 stundām, lai sajustos, it kā būtu bijuši atvaļinājumā un baigajā atpūtā. (Smejas.) Tas tiešām ļoti uzlādē baterijas. Mēs to saucam par pāra identitātes daļu.

Un tik pat būtisks ir arī laiks katram pašam savās nodarbēs. Es ļoti apzinīgi dodos uz treniņiem, pēdējā laikā arī lasu – tas viss notiek vai nu ļoti agri no rīta, vai pēc bērnu nolikšanas gulēt vakarā. Meldra lasa un ir sajūsmā par jebkuru stundu, kad var palikt patiešām viena pati, kā arī visu ko mācīties. Un visā šajā ritenī mēs mācāmies, ka nevajag visu paveikt un būt perfektiem. Ir ļoti gana ar “pietiekami”.


Vai atceraties sevi pirms un pēc bērniem?


Mūsu gadījumā mēs četros gados esam kļuvuši par daudzbērnu ģimeni, pieredzot arī adopcijas vai kā mēs sakām “bērna piedzimšanu sirdī”. Un tikai tagad, šķiet, sākam saprast, ko esam izdarījuši. (Smaida.) Cik ļoti piepildīti un intensīvi visādā ziņā bijuši šie pēdējie gadi! Pārim nenoliedzami tik straujš ģimenes paplašinājums ir baigais pārbaudījums. Laiks divatnei ir burtiski no ikdienas jāizplēš. Šobrīd tas, ka daļēji strādājam kopā, arī ietekmē būšanu kā pārim, jo kopābūšanas laikā pārrunājam konferenču tēmas un organizatoriskās nianses, diskutējam, kādus lektorus vajadzētu mēģināt uzrunāt un tā tālāk.


Kā pie jums atnāca adopcijas ideja?


Mēs jau labu brīdi pirms bērniem bijām domājuši, ka, iespējams, varētu to darīt. Mēs ilgi bijām divi vien.

Kad sapratām, ka esam gatavi bērniem, nonācām arī līdz adopcijas procesa uzsākšanai. Šajā laikā dabūjām arī pa pieri, līdzīgi kā dažkārt citas ģimenes, jo bērni nav ķeksītis “to do” sarakstā. Bērni nav projekts.

Tiem ir pašiem savi plāni un laiks to īstenošanai. (Smaida.) Tad arī sapratām, jā, bērnus patiešām gribam un mums nav būtiski, kā viņi “piedzimst”. Uzsākām ļoti vērtīgo pirmsadopcijas procesu, pusgadu regulāri ejot un strādājot ar sevi pie psihologa, izejot adoptētāju mācības, daudz lasot, ievācot informāciju, veidojot savu pieeju šim jautājumam, daudz skaidrojot un runājot arī ar draugiem un tuviniekiem. Sākotnēji, paklausot arī speciālistiem, domājām par mazuļa līdz trīs gadu vecumam adopciju. Kad mūsu pirmajai meitai Ēvisai bija teju gadiņš, saņēmām informāciju par mūsu Anniņu, kura tobrīd bija astoņus gadus veca, un momentā sapratām, jā – šī ir mūsējā un viss. Nu jā, un tad vēl pēc pāris mēnešiem vēl viens pārsteiguma momentiņš – Mare pa to jezgu nepārprotami bija pieteikusi savu esību. (Smejas.)


Teici, ka esat precējušies 12 gadus, bet pazīstami teju 20?


Jā, un laikam jau tāpēc par 98% lietu mums ir vienāds viedoklis, skatījums, gaume, izpratne, esam diezgan paredzami viens otram. Tas mūs glābj! (Smejas.)

Pirms kļuvām par pāri, bijām “tikai draugi”, daudz kopā darbojāmies arī studentu pašpārvaldē. Apprecējām “zināmu ļaunumu”, izpalika pārsteigumi no sērijas “pirms kāzām par šo nekas neliecināja”. Uznāk jau cemme vienam uz otru, šad un tad kādu skaļāku un indīgāku vārdapmaiņu var dzirdēt arī mūsmājās, bet reti.

Biežāk pieņemam lēmumu katrs savākt savu neapmierinātību un risināt situāciju mierīgi, jo, zini, vienkārši nav spēka tādam baigam “trādi-rīdi”. Man bērni ir iemācījuši vairāk pacietības, nebūt vienmēr tik straujam savās reakcijās. Meldra tieši otrādi - palikusi mazliet vairāk emocionāla un, kaut es saku, ka Meldra nekad nejokojas, viņai pašai liekas, ka jokojas jau nu gan. Ar bērniem!


Kā tikāt līdz idejai par konferenci?


Tā kā paši ļoti strauji kļuvām par vecākiem vairākiem bērniem, daudz lasījām, meklējām informāciju par dažādām tēmām, sākot no “zīdainim sarkans dibens, ko darīt”, “kā AUDZINĀT” un beidzot ar citas ģimenes bērna ienakšanu ģimenē, attiecību, piesaistes veidošanu, agrīno pusaudžu vecumu, pa vidam kaut ko no sērijas “kā būt labai sievai un vīram un atrast laiku sev” un tā tālāk.

Ir tik daudz informācijas par vecākošanos tēmu, ka apjukums ir garantēts! Tas rezultējas ar to, ka vecāki sevi šausta, meklē, cenšas, pārcenšas, atkal sevi šausta, nesaprot, sabļauj, atkal pārdzīvo, un tā nemitīgi! (Smejas.)

Viens saka – “balts”, cits eksperts par to pašu – “melns”. Tā nonācām līdz konceptam “Vecāku revolūcija”, lai vienuviet runātu gan par bērniem, gan ģimeni kopumā, gan arī par pašu vecāku attiecībām, nemoralizējot, bet parādot, ka var visādi. Un tas ir okei!


Kā pie jums “atnāk” konferences lielā tēma un lektori?


“Vecāku revolūcija” lielā mērā aktualizē tēmas, par ko mēs paši ar sievu kā vecāki “cepamies” ikdienā. Sadzīviski domājam, meklējam risinājumus, un tad nu šis no mūsu pieredzes nonāk arī konferences programmā. Visas tēmas ir ļoti dzīvas, jo ja tās par aktuālām atzinuši daži vecāki, tās noteikti ir aktuālas vēl ļoti daudziem.


Saturisko plānu un lektoru izvēli iedvesmo patiesībā viss, ko mēs paši lasām, satiekam, kur piedalāmies, ko ieraugām sociālajos tīklos, kādās situācijās nokļūstam, par ko gadās diskusijas, vērojot, kas aktuāls sabiedrībā, par ko cilvēki satraucas, domā, spriež. Nekad nevar zināt, kur var ieraudzīt ko noderīgu un interesantu, kādu jaunu ierosinājumu. Saliekot to visu kopā, rodas gan tēmu idejas, gan lektoru saraksts. Tālākais ir vēl radošāks process - mūsu sākotnēji piedāvāto tēmu lektori modificē, dažkārt piedāvā ko pilnīgi citu, dažkārt vienojamies uzreiz, neko nemainot. Tas ir tāds abpusējs process, kur ar lektoriem kopā tiekam līdz gala uzstāšanās versijai. Pirms tam gan vēl iecerētie lektori nereti jāpārliecina uzstāties. Tas ir liels izaicnājums jebkuram, kā arī stāsti, kas skar ģimeni, attiecības, nereti ir arī personīgi, un ne visi ir gatavi par to atklāti runāt.


Kā jūs ar sieviņu esat auguši šajā “pietiekami labi” vecāki izpratnē? Vai bijuši daudz puni?


Mēs joprojām mācāmies! Man ir bijis jāpierod pie tā, ka mājā teju vienmēr ir bardaks. Ja māja ir sakārtota, tad par to papriecājos desmit minūtes. (Smejas.) Nu, bet būsim reāli, bērni drīzāk grib ar mammu vai tēti paspēlēties, nevis skatīties, kā tie triecas ar lupatu pa māju un tik tīra.

Tāpat naivās iedomas, ka ģimenes izbraucieni, kopējas maltītes ārpus mājas būs Instagram-cienīgu bilžu mierā un harmonijā.. Nu nē, visdrīzāk kāds kaut ko izgāzīs, kāds būs apvainojies, ka viņa glāzē ir drusku gaišāk violeta vīnogu sula kā pārējām māsām, un tā tālāk.

Ja par lielākiem puniem, tad laikam jāsaka, ka man ir grūti pieņemt, ka man ne vienmēr ir taisnība, ka jāatvainojas, ja gadās sabļaut. Mēs esam diezgan ciniski un bieži ironizējam – ar šo cenšamies valdīties pret bērniem, bet tam ir savas priekšrocības - meitenes ļoti labi saprot, kas ir “pārnestā nozīme” un šobrīd jau lieliski to atšķir.


Un sadod pretī.


Jā, jā, tieši tā! (Smejas.) Nupat atcerējos vēl par iedomām, kas beidzas ar vilšanos.

Vienmēr domāju, ka mani bērni jau nu gan rupji nerunā un nekad arī nerunās, rupjus žestus nerādīs, citiem pāri nedarīs.. Un tad kādā skaistā rītā četrgadniece niknumā paceļ vidējo pirkstu un paziņo: “Šito rāda, kad cilvēks ir ļoti, ļoti dusmīgs!” (Smejas.) Nu dzīve nav inkubators, pieņemam arī šo.

Vecākā meita šobrīd izmanto argumentu: “Bet citiem bērniem ir tā un tā, kāpēc man ir tā.. Citiem ļauj, kāpēc man nē..” Šo ir pagrūti izturēt un noturēt savas robežas, dažkārt gan jāpārvērtē arī savi noteikumi, vai tie tiešām ir adekvāti. Kopumā es attiecībā uz bērnu audzināšanu esmu daudz konservatīvāks un ar lielāku vēlmi kontrolēt, noteikt robežas. Sieva, savukārt, vismaz attiecībā uz bērniem ir vairāk hipijs, neiespringst tik daudz, paļaujas un uztic pašiem tikt ar daudzām lietām galā. Sanāk – esam balansā!


***


Mums ļoti noder, varbūt iedvesmos arī Tevi! Jeb Gineišu ģimenes “Tips and Tricks”


  • Ģimenes sinhronizētais kalendārs. Tā veidošanā piedalās arī vecākā meita Anna. Ar šī kalendāra palīdzību mēs redzam, kur, kam un kad ir jābūt, kas jāatceras. Šis mums ļoti palīdz, bet tāpat jau šad un tad kaut ko kāds no mums aizmirst.

  • Ikvakara rutīna. Ap 20:30 visi sāk gatavošanos mieram (duša, zobu mazgāšana, pārģērbšanās). Pa vidam ģimenes pārrunas (kaut vai pie zobu mazgāšanas) par to, kas šodien katram bijis labs, kas varbūt grūtāks. 21:00 bērni dodas pie miera, vecākā meita var līdz 21:30 darboties ar savām lietām, bet uz to laiku jābūt zem segas. Vasarās šis pabīdās uz 21:30-22:00.

  • Guļ, kur pagadās. Par šo bieži tiek lauzti šķēpi – kur un kā guļ bērni, kur vecāki, taču mēs ātri sapratām, ka mums galvenais ir izgulēties vispār, pat ja tas nozīmē, ka viens no mums guļ pie viena bērna, otrs – pie otra.

  • Vai tas ir paša vai citu veselībai vai dzīvībai bīstami? Princips pie izvērtēšanas, kādas “vaļības” var ļaut, kādas ne. Piemēram, ja vēlas iet gulēt kleitā un mīļākajās sandalēs. Stunda scēnas vai atļaut? Mēs izvēlamies atļaut. Nav divu vienādu zeķu – arī labi, ejam ar dažādām. Saģērbies kā spoks, bet pašam patīk – labi.

  • Citas nemainīgas, neapspriežamas rutīnas darbības. Pankūkas brīvdienās, svētdienas – ģimenes dienas, ikdienā kopīgas vakariņas, brīvdienu rītos – multenes pa LTV 1, pasaka pirms gulētiešanas (vai pa retam viena, divas īsās multenes)

  • Pārtikas iegāde un ēšana. Iepirkt pārtiku nedēļai, nevis katru vakaru doties pēc kaut kā. Sagatavot ēdienu divām dienām. Pa retam pasniegt vakariņās pelmeņus vai sviestmaizes.

  • Tehnoloģiju limits. Šobrīd aktuāli tikai vecākajai meitai. Viņai ir interneta un aplikāciju limits – 1,5 h dienā (izmantojam "Apple Screen Time") un no 19:00 telefons tiek likts nost.

***

164 views0 comments

Recent Posts

See All