Kad sāp emocijas

Updated: Nov 17, 2019

Slimības, kuras sadzīvē mēdzam dēvēt par kaitēm bez iemesla (kad ārsts vainu neatrod), ir psihosomatiskās slimības. Tas nozīmē, ka bērns caur noteiktām ķermeņa daļām pauž viņā notiekošos psihiskos procesus. Varam teikt arī, ka bērnu psihosomatiskās izpausmes ir sava veida kontrole – bērns ar savu uzvedību panāk to, ko vēlas, piemēram, ar sāpošu vēderu vai galvu var neiet uz skolu. Mamma pat uzrakstīs zīmi klases audzinātājai. Bet vai bērnu slimības ir viltīga manipulācija vien? Diemžēl daudz retāk, nekā gribētos domāt.



Sāpes bez iemesla?


Katram no mums ir zināmi brīnumaini gadījumi, ka kāds klasesbiedrs saslimst tieši kontroldarba dienā, bet jau nākamajā ierodas skolā sveiks un vesels. Vienas dienas slimība ar izveseļošanos tās pašas dienas vakarā. Taču sāpes tiešām bija īstas. Galvas vai vēdera sāpēm mamma var nenoticēt, bet bērnam var paaugstināties temperatūra, kuru var izmērīt ar termometru. Tad slimība netiek apšaubīta. Tādas slimības ir tīšas, un bērna mērķis ir neiet uz skolu. Arī mazi bērni, ja dārziņā ir izveidojies konflikts, kurā viņš neprot sevi aizstāvēt, var saslimt, lai nebūtu jāpiedzīvo tikšanās ar cilvēku, kurš veicina šo stresu.


Psihosomatikas pamatā ir neizdzīvotas jūtas, emocijas, apslāpēti pārdzīvojumi, tas, kas rada saspringumu, apgrūtinājumu. Emociju un jūtu izjušana ir saistīta ar hormonu izdalīšanos, kā arī ar muskuļu bloku veidošanos.

Vienas emocijas liek organismam saspringt un mobilizēties, piemēram, lai uzbruktu vai aizbēgtu, citas – gluži otrādi – palēnina organisma darbību, lai varētu kļūt nemanāms, paslēpties. Bailēs mēs mēdzam ievilkt galvu plecos, dusmās sakožam zobus un savelkam dūres. Negatīvo emociju izjušana skar muskulatūru (gan iekšējo orgānu un gludo muskulatūru, gan visus pārējos muskuļus), arteriālo spiedienu, elpu, gremošanu un pat asins recēšanu. Tādā veidā uzkrātais saspringums var pārtapt par psihosomatisku simptomu (slimību).


Bērnu slimošana un vecāku attiecības


Arī bērnu kaites, kas nav saistītas ar bērna imunitātes veidošanos (te ir domātas slimības, ar kurām slimo visi mazie bērni), var norādīt uz slēptām problēmām ģimenes vai bērna dzīvē. Bērna slimošanas laikā vecāki bieži kļūst mierīgāki, rāmāki, vērīgāki viens pret otru. Mamma ar tēti nestrīdas, televizora skaņa tiek pagriezta mazliet klusāk, bērnam tiek veltīta uzmanība, tiek pagatavoti bērna iecienītākie ēdieni, iespējams, pat lasīta pasaka pirms gulētiešanas. Bērns, par kuru rūpējas, uzpildās ar vecāku mīlestību un uzmanību un jūtas vajadzīgs. Tad viņš izveseļojas, un viss notiek pa vecam – bērns vairs netiek ievērots, vecāki strīdas, atkal liekot bērnam just bailes un būt saspringtam.

Bērns baidās, ka ģimene sabruks, jo parasti uzskata, ka ir vainīgs vecāku strīdos. Tad bērns vēlas izpirkt savu vainu, izlabot situāciju.

Un viņš jau ir pamanījis, ka gaisotne mājās būtiski mainās, kad viņš slimo. Ar savu slimību bērns iegūst daudz plusu vienlaikus – bērns jūtas mīlēts, jo saņem īpašu uzmanību, maigu aprūpi, prasības pret viņu pazeminās, situācija ir paredzamāka un noteikti mazāk apdraudoša; vecāku strīdu vai skandālu nav, bērnam rodas ilūzija, ka mājās valda miers un saskaņa un mamma un tētis mīl viens otru. Un to visu ir panācis viņš!


Bērns mīl abus vecākus. Ja vecāki savstarpēji ķildojas, bērns ir nemierīgs. Viņš ne tikai jūtas apdraudēts apziņas līmenī, bet arī jūt abu vecāku sāpes bezapziņas līmenī. Graujoši bērnu ietekmē arī tas, ja viņam liek izvēlēties, kura no vecākiem pusē viņš nostāsies konflikta laikā. Tas bērnam ir grūti. Viņš nespēj saprast, ka ir radies bez mīlestības vai ka vecāki necieš viens otru. Vecāki var palikt kopā dažādu iemeslu dēļ un pat aizbildināties, ka viņi to dara bērna dēļ, var pat nepaust šos motīvus, taču bērns jūt melus enerģētiskā, neapzinātā līmenī.

Bērns negrib, lai vecāki ciestu, tātad jūtas vainīgs, ja vecāki paliek kopā tikai viņa dēļ.

Bērns var sākt sevi sodīt arī ar slimībām. Bērnam nav saprotams, ka viņa mīļākie cilvēki ienīst viens otru – viņam ir vajadzīgi abi. Tāpēc izvēlēties nav iespējams un noteikti nav veselīgi, jo, izdarot šādu izvēli, bērns faktiski noliedz vienu savu pusi. Taču, kad no bērna to prasa, vairs nav grūti noteikt, no kurienes rodas bērna saspringums. Arī notiekot vecāku šķiršanās procesam, bērnam var veidoties psihosomatiski simptomi.


Stress skolā vai bērnudārzā


Maģiskā domāšana palīdz arī tad, kad bērnam ir konflikti bērnudārzā vai skolā, ja tur ir izveidojusies situācija, kuru bērns pats nespēj atrisināt, piemēram, bērnam parādās sāncensis, konkurents, un viņš neprot par sevi pastāvēt šī cilvēka priekšā. Sāncenša lomā var būt arī skolotājs vai bērnudārza audzinātāja. Attiecības kļūst saspīlētas, emocijas ir pārāk spēcīgas, bet bērns neprot tās adekvāti izdzīvot. Saspringums, ko bērns jūt, ir pārāk liels, un kādā brīdī viņš to vairs nespēj izturēt.

Pārdzīvojumi vairs nav izturami, un emocionālais saspringums pārvēršas par ķermenisku simptomu. Simptoms var dot bērnam sava veida atelpu, jo tagad galvenais ir simptoms un sāncenša nozīmīgums pazeminās.

Protams, tas neatrisina problēmu, jo sāncensis joprojām ir svarīgs un, iespējams, tikpat uzstājīgs prasībās kā iepriekš. Taču bērnam tagad ir iespēja sadalīt enerģiju, neveltīt visus dvēseles spēkus vienīgi šim konfliktam. Pat ja psiholoģiski bērns var just nelielu atvieglojumu, šāda situācija nenāk par labu ne bērna garīgajai, ne fiziskajai veselībai.


Katrs gadījums var būt atšķirīgs


Katrā gadījumā slimības iemesli var atšķirties. Var runāt tikai par sakritībām, piemēram, ja bērnam bieži sāp vēders (ne tikai pirms kontroldarba), tas varētu norādīt uz to, ka bērns no kaut kā baidās; galvassāpes var būt saistītas ar paaugstinātām prasībām pret sevi. Taču katrā gadījumā labāk būtu situāciju izrunāt personīgi ar psihoterapeitu.

Psihosomatika bērnam mēdz veidoties ne tikai viņa individuālo pārdzīvojumu dēļ, bet arī pārtverot mātes garastāvokli. Apmēram līdz viena gada vecumam, bet dažreiz pat līdz trim gadiem bērns ir ļoti cieši saistīts ar māti un ļoti smalki uztver viņas emocijas.

Piemēram, jaundzimušais un bērns līdz viena gada vecumam var stipri raudāt mammas rokās un nomierināties svešas tantes rokās. Tas notiek tādā gadījumā, ja jaunā māmiņa uztraucas, baidās un gaida, ka bērns ieraudāsies, bet svešā tante, kura ir sešu bērnu māte, jau sen ir izpratusi, ka galvenais ar bērniem ir nebaidīties no viņiem un saglabāt mieru. Ja māte nejūtas droša un nespēj noticēt saviem spēkiem vai droši zina, ka neviens viņai nepalīdzēs un viņa beigu beigās netiks galā ar situāciju, viņa dzīvo šaubās, bailēs un saspringumā, bērns arī nebūs mierīgs.


Taču tas bieži attiecas arī uz mammām, kuru bērniem ir vairāk par trim gadiem. Saspringta māte rada saspringtu vidi – viņa cieš pati, arī bērns jūt viņam neizprotamās izjūtas. Hronisks saspringums liek organismam pārpūlēties. Psihosomatiski simptomi var izveidoties gan bērnam, gan mātei. Lūk, tieši tāpēc ir svarīgi, ka rūpējamies par savu mieru, neignorējam savas vajadzības un esam līdzjūtīgi pret sevi.

Savukārt mātes labsajūta bieži ir atkarīga no tā, kādas ir viņas attiecības ar vīru.

Iemesli, kas veicina bērna saspringumu:


• Atšķirīga audzināšanas procesu izpratne ģimenē. Ja vecāki dažādi izprot audzināšanas

procesu, bērns arī atrodas saspringumā. Vecāki gan savstarpēji nerod mieru, gan bērnam liek lavierēt pretrunīgā informācijā.

• Aizliegums paust negatīvas emocijas. Emocijas ir enerģija. Ja emocijas nobloķē, šī enerģija paliek nosprostota organismā, taču tai ir jāplūst.

• Savu vajadzību neapmierināšana. Kad bērnam neizdodas apmierināt savas vajadzības, veidojas neapmierinātības izjūta.

• Nespēja pastāstīt par savu problēmu. Bērniem mēdz būt problēmas kaut ko izstāstīt, piemēram, vecumposma dēļ, jo ir pārāk mazs vārdu krājums. Tāpēc bērns nedod vecākiem zināt, kas ar viņu notiek. Tad var attīstīties psihosomatiska slimība. Te ir jāpiemin arī aizliegums žēloties, kad bērns neuzdrošinās pateikt, ka viņam kaut kas nav kārtībā.

• Bērna ignorēšana, uzmanības trūkums un pārmērīgas rūpes. Šīs izpausmes var dot līdzīgu rezultātu – bērnam var izveidoties psihosomatiska slimība.

• Apspiestas jūtas un emocijas. Kad bērnam tiek pārmests – vai nu bieži, vai stingri – par zināmām viņa uzvedības izpausmēm, bērns var secināt, ka vecāku mīlestību var dabūt tad, ja nejūt. Atkal veidojas saspringums, jo jūtas un emocijas ir jāiegrožo. Katrā gadījumā svarīgas ir gan vecāku savstarpējās attiecības, gan uzmanība bērnam ikdienā.


***

Konsultē: Asijata Maija Zeļenko, psiholoģe, sistēmisko risinājumu konsultante


Materiāla oriģināls meklējams elektroniskajā žurnālā pirmsskolas un skolas vecuma bērnu vecākiem.

  • Black Facebook Icon
  • Black Instagram Icon

© 2019 Izaugt Mīlestībā