top of page
  • Writer's pictureIzaugt Mīlestībā

Izaudzināt bērnu mīlestībā

“Visumā ir divi visgrūtāk sasniedzamie stāvokļi – apskaidrība un vieda, atturīga mīlestība pret bērnu,” stāsta bērnu ārsts, reanimatologs un domātājs PĒTERIS KĻAVA. “Un, ziniet, apskaidroties pat ir vieglāk, nekā būt mīlestībā pret bērnu un palīdzēt viņam izaugt par apskaidrotu mīlestības būtni. Tāpēc runāt par vērtībām šajā kontekstā ir ārkārtīgi svarīgi.”


Kad aicināju jūs uz sarunu, teicāt, ka esat jau pats sev apnicis, - tik daudz runājot par bērnu tematiku. Vai ir sajūta, ka visu par šo jau esat pateicis?

Reanimācijā par ārstu strādāju jau vairāk nekā trīsdesmit gadu un vairāk nekā divdesmit gadu kopā ar saviem kolēģiem par šo tēmu runāju arī publiski. Protams, cilvēks nogurst un izsīkst. Neko jaunu jau vairs nevar pateikt, tomēr šī tēma nedrīkst būt apnikusi. Varbūt tas ir apnicis man, bet par to ir jārunā atkal un atkal, jo mēs, sabiedrība, tikai tēlojam, ka visu saprotam.

Nu, piemēram, ja kādam šķiet, ka viņš zina, kā rodas bērni, visdrīzāk, viņš neko nesaprot.

Vecāki nevar radīt bērnu. Tu nevari radīt spermatozoīdu, tu nevari radīt olšūnu, tu nevari radīt embriju. Tu nevari radīt dzīvību un prātu. Tas notiek, un to dara smalkāks mehānisms, augstāks prāts, ko mēs nemaz nespējam aptvert.

Ar to es gribēju teikt, ka mēs nesaprotam, kā mēs un mūsu bērni īsti parādāmies pasaulē un kā no tās pazūdam. Šī izpratne kārto cilvēka psihi, uztveri, atbildību, attīstību un veido kaut kādus baušļus, vērtības, kaut kādas pareizības, uz ko mēs atsperamies, kas ir mūsu atskaites sistēma, kas veido mūs par tādiem vai citādiem vecākiem. Un par to ir jārunā.


Vai ikdienā, palīdzot vecākiem ne tikai medicīniski, bet atbalstot viņus arī ar sarunām, neesat novērojis, ka šodien izaudzināt bērnu kļuvis sarežģītāk?

Saruna ir pats grūtākais ne tikai ārstam ar slima bērna vecākiem, bet saruna vispār. Saruna ar Dievu, saruna starp valstīm, saruna starp tautu un valdību, saruna starp ģimenes locekļiem – visur ir saruna, kuras pamatā ir attiecības. Esmu saskāries ar neiedomājami gudriem vecākiem, kad mamma un tētis saprot, ka ārsti un vecāki ir garīgas, emocionālas būtnes, kas kopā grib mazināt bērnam ciešanas. Tad ir gandarījums, jo saruna ir iespējama. Tieši vecāku inteliģentie jautājumi, kad tie ir izmisuši, ir viņu dosjē. Vai un kā vecāki domā līdzi, vai saprot, kas notiek ar bērnu, – tie būtībā ir tādi slepenie testi, kas parāda, kādi ir vecāki.


Un domāju, ka neviens vecāks nevar izvairīties no attīstības, emocionālās inteliģences un līdzjūtības. No mīlošas sirds attīstības. Tas ir neizbēgams eksistenciāls process. Ja tava sirds ir ar lielāku ietilpību, skaidrs, ka tev būs grūtāk. Bet tā eksistence ir uzbūvēta. Un tad ir skaidrs, ka šādiem cilvēkiem arī būtu jābūt par sabiedrības serveriem, par tiem, kas rada likumus, kas kontrolē. Šādiem vecākiem ir jānosaka tonis, nevis tām mātēm un bomžiem, kas alkohola reibumā mētājas pa ielām.


Bet tiem, “kuri nesaprot”, saruna noteikti ir vēl vajadzīgāka, svarīgāka...

Jā, es zinu, ka man jāprot atrast vārdus sarunai arī ar māti, kas reanimācijas dušas telpā nozog dušu. Tas ir mans pienākums – valstiskais, juridiskais, morālais. Bet tu nevari ar alkoholiķiem vai ļoti neizglītotiem cilvēkiem, kuriem ir septiņi bērni un visiem ir utis, pusei ir iedzimtas slimības, bet sieviete ir stāvoklī ar astoto, runāt tādā pašā līmenī kā ar izglītotiem un gudriem vecākiem. Tas nav iespējams. Ir grūti risināt sarunu ar vecāku, kas ieskrien reanimācijā un saka, ka pēc desmit minūtēm viņam ir darīšanas, un tad dienām nenāk pie bērna uz reanimāciju. Vecāki ir ļoti dažādi. Vieni paliek pie bērna gultas diennaktīm raudot un lūdzoties, citi skrien baudīt dzīvi vai pelnīt lielo naudu. Daži pat īsti nevar parakstīties par kādu lēmumu ārstēšanas procesā, viņi lūdz, lai mēs parakstāmies.


Tāpēc es varbūt esmu rasists, bet iedalu vecākus kastās kā Indijā. Cilvēki ir vienlīdzīgi likuma priekšā, eksistences priekšā, bet nav vienādi pēc attīstības. Tās lielākās problēmas jau sākas tieši brīdī, kad šie ļoti neattīstītie cilvēki ne par ko neatbild. Un tādi cilvēki vairojas. Piemēram, reiz Vācijā tika prezentēts pētījums, lai saprastu, kāpēc ir tik liels noslīkušo bērnu skaits. Visi tie bērni noslīka peldbaseinos vecāku klātbūtnē. Ko darīja vecāki? Viņi spēlējās telefonā.


Bet vai nekļūst labāk? Man šķiet, ka jaunie vecāki ir aizvien izglītotāki.

Protams! Ja mēs atskatāmies, kādās ciešanās, šausmās un smagos apstākļos dzīvoja un mira bērni pirms divsimt gadiem... no pieciem bērniem izdzīvoja viens komats cik tur. Skaidrs, ka progress ir. Bet tas ir relatīvs tādā ziņā, ka morālā kvalitāte nav uzlabojusies. Ir labākas intelektuālās lietas, bet Jēzum Kristum nebija mobilā telefona, interneta. Jāzepam un Marijai nebija Stenfordā iegūtas augstākās izglītības, taču viņi izaudzināja ļoti krietnu cilvēku. Tas ir mīts, ka attīstība ir saistīta ar tehnoloģijām. Tajā pašā laikā nevar noliegt, ka garīgās sistēmas neattīstās. Pareizāk sakot, tās attīstās, tikai ļoti lēni.


Vācijā tika veikts kāds pētījums, kura rezultāti šokēja pasauli, – vācieši uzskata, ka bērnu var radīt tad, ja tev ir izglītība, ja tu esi nobriedis, atbildīgs, tev ir nauda, dzīves telpa, jūs ar partneri esat saderīgi. Tad jūs varat domāt, par to, ka mēs kā sieviete un vīrietis drīkstam dot iespēju bērnam piedzimt, dzīvot, attīstīties un izaugt. Es domāju – ar to mūsu saruna arī beidzas. (Smejamies.) Tas būtu tāds ideālais scenārijs, kad bērni dzimtu sabiedrībā, kurā morālā sistēma būtu cienīga, lai bērns ar to sastaptos.


Bet mūsdienās bērns ir atstāts novārtā, bērns nav vērtība. Šajā civilizācijā ir 280 miljoni bērnu bērnunamos un vardarbība pret bērnu Apvienotajās Nācijās vairs netiek uzskatīta par absolūti nepieņemamām šausmām. Man šķiet, ka Latvijā prioritāte ir... es nezinu, kas. Tie ir saukļi, ne cilvēks. Kā mēs skandējam: visu bērniem, visu Latvijas cilvēkiem! Ja viss būtu Latvijai, tad 400 tūkstoši nebūtu aizbraukuši no mūsu valsts. Un šajā visā buljonā aug mūsu bērni.


Reiz ar dēlēnu, kad tas bija nesen dzimis, un viņa tēti IKEA veikalā redzējām kādu jauno tēvu, kuram iepirkuma ratos bija zīdainis. Pats tētis kreklā, mazulim tikai daļēji noģērbtas āra drēbes. Gājām aiz viņiem un domājām, vai mums ir tiesības šim tētim pajautāt, vai viņa bērnam nav par karstu.

Un kā jūs – “klusie latvieši” – risinājāt šo situāciju? Vai iejaucāties?


Mēs tiešām neko nepateicām, jo doma “kas tad mēs tādi esam, lai mācītu citus vecākus, kā audzināt viņu bērnus” bija tik spēcīga!

Man bija līdzīga situācija. Ar sievu atpūtāmies pie jūras. Redzēju, kā tētis savu mazo puisēnu meta gaisā un saķēra. Meta un saķēra. Bērns kliedza, spiedza, visi priecājās. Bet mani kā profesionāli, redzot, kā bērnam galva mētājās, pārņēma šausmas.

Piegāju klāt un teicu: “ Es ļoti atvainojos, vai drīkstu jūs uzrunāt kā bērnu reanimācijas ārsts? Ja jūs vēlreiz viņu tā pametīsiet, ir ļoti liela iespēja, ka viņam galvā trūks asinsvadi, kas viņa smadzenēs radīs izplūdumu.” Vajadzēja redzēt to pateicīgo seju! Viņš atbildēja: ak dievs, es to nezināju...

Ir dažādas reakcijas. Vai man bija tiesības viņam to teikt? Es domāju, ka bija. Un reakcija ir atkarīga no cilvēka inteliģences. Ir ļoti daudz mīļu un normālu cilvēku. Ir jābūt aktīviem pilsoņiem; tas ir mūsu pienākums. Mums ir jāpasniedz roka, tā aizrādīšana nav “uzbraukšana”. Ja cilvēks nepieņem tavu roku, ej prom, bet, ja tev sirdī ienāca tāda doma, tavs kosmiskais, cilvēciskais pienākums ir ļoti draudzīgi likt padomāt.


Bērns jau nepieder nevienam vecākam. Viņš ir viņu atbildība, bet pieder Dievam un augstākai eksistencei. Tāpēc mums visiem ir atbildība par visiem bērniem. Bet mums, protams, līdz tādai apziņai vēl ir tālu.


Un tomēr – ar ko sākt?

Ar to, ka vecāki apzināti pieņem lēmumu, ka viņiem būs bērns. Un tad viņi apzināti sāk mācīties. Dzīvnieki arī vairojas un rūpējas, un neslikti rūpējas. Bet tas, kas šķir cilvēku no dzīvnieka, ir saprāts, filozofija, psihe. Dzīvniekiem tās nav. Šodien viss lielākoties ir vērsts uz bioloģisko aprūpi un socializēšanos. Par to praksi jau mēs pietiekami daudz runājam. Ir ļoti daudz gudras, modernas grāmatas par bērna psihi, par attīstību, potenciālu. Aprūpe, ko vecāki veic, ir svētīga un laba, bet tā nav audzināšana. Tā ir bērna tehniskā apkope, un bieži vien tas arī ir viss, kas bērnam tiek piedāvāts. Jā, daudzās ģimenēs nav pat tā. Tomēr šāda apkope ir izdzīvošanas piramīdas pats primitīvākais līmenis.

Visam pamatā ir mātes un tēva apzināšanās dziļums, jo bērns skenē savā bluetooth sistēmā, par ko vecāki domā, kas ir mātes un tēva ideāli, viņu kosmiskās kultūras saknes, ko viņi nes. Bieži vien ar multfilmu un teātri ir par maz. Tāpēc vecākiem ir jāinteresējas par savu eksistenci, par lielo jēgu, par savu esību, par dzīvi un nāvi. Tieši šī apzināšanās summa ir vecāks. Tas ir grūti, tāpēc ļoti maz kas to dara.

Cik liela nozīme ir vecāku un vēl senāku senču iedotajām vērtībām, lai tās spētu nodot tālāk?

Mūsu senči bija vergi, kas smagi strādāja. Viņi nebija kungi. Senči mums ir atstājuši pazemīga cietēja, strādīga verga gēnu. Šis mantojums nevar nodrošināt mūsdienīga cilvēka attīstību. Tas nodrošina dažus no bāzes principiem: tikumību, strādīgumu, atbildību, bet morāle diemžēl nemainās.


Mans tēvs bija mūzikas, darbmācības un bioloģijas skolotājs. Universāls cilvēks, arī koka daiļamatniecības meistars. Ļoti stingrs cilvēks, viņa stundās bija absolūta kārtība un tīrība. Viņš strādāja arī krievu skolā, kaut gan pats bija uz Sibīriju izsūtīts. Visi krievu tautības lidotāji, kuri tur veda savus bērnus, brīnījās, kā tas Kļava Arvīds ir panācis tādu disciplīnu, ka visi puikas prot pateikt “paldies” un “lūdzu”. Bet viņš teica: nu, kā, jābūt kārtībai. Tēvs vienreiz ielika divnieku pulkveža dēlam par viņa attieksmi pret darbu un disciplīnu un palūdza iziet no klases. Atskrēja tēvs, prasīja dēlam, vai tu esi pelnījis tādu atzīmi. Un dēls atbildēja: jā! Pulkvedis atvainojās manam tēvam un “iedeva gurķī” savam dēlam. Kopš tā brīža šis zēns bija paraugbērns.


Atceros arī kādu citu gadījumu. Mums Vaiņodē dzīvoja baltvāciešu ģimene ar vairākiem dēliem. Mans tēvs reiz teica: paskaties, Pēteri, kādi šie vācu bērni tīrīgi, kā viņi iztīrīja instrumentus, kā viņi nolika ēveles, kā noslaucīja galdu... Mans tēvs bija absolūts latvietis, bet toreiz man teica: “Paskaties, kā to visu darām mēs, latvieši. Tu redzi atšķirību, vai redzi, kā tas latviešu puika pavirši to visu izdarīja?” Es kā tagad to atceros. Un tie bija padomju laiki! Tās bija septiņdesmito gadu beigas. Cik manam tēvam bija sāpīgi, ka vāciešiem ir tāds darba tikums, bet latvieši nevelk līdz šim līmenim. Tajā pašā vidē – visapkārt bija karabāze.


Tagad bērniem nemāca pienākumus, ir tikai tiesības. Ir tiesības izteikties un aizrādīt skolotājiem, bet nav pienākuma paklusēt klasē, kad viņš citiem trīsdesmit bērniem traucē. Mēs vienmēr varam atrunāties: zināt, bija tādi laiki, un tagad ir tāds laikmets. Laikmets ir tāds, kāds tas ir. Mēs ar visu ko attaisnojam to, kas ir mūsu pienākums.


Vai bērnam vispār ir jāmāca, kā dzīvot? Vai viņš tik un tā to nenokopē no vecākiem, lai kā vecāki censtos bērnu “audzināt”?

Jā, bērni vecākus kopē. Skaidrs, ka viņi kā dvēseles jau nāk ar savu informāciju, bet viņi kopē vecāku psihisko stāvokli – kas tu esi kā mamma un tētis. Spoguļneironi ir zinātniski pierādīti.

Bērns aug tajā psihoenerģētiskajā matricā, no kuras vecāki barojas. Pasaulē ir kongresi par indigo bērniem, kristāliskiem bērniem, par bērniem ar izcilām matemātiskām spējām. Šādi bērni uzrāda neiedomājamus garīgus un intelektuālus potenciālus un empātiju, un vecākiem tas viss ir jāierauga, jāatbalsta. Bērni mums parāda jaunos pasaules modeļus, kas mums bieži vien nav patīkami. Mēs mēģinām viņus piezemēt, lai mums ir ērti.

Cilvēki jau visu grib viegli, bet eksistencē nekas nenotiek viegli. Darbs ar sevi ir ļoti svarīgs, citādi bērni cenšas izrauties no vecāku aprobežotības, jo viņiem ir neinteresanti. Jo viņu dzīvi veido pabarošana un aizrādīšana, tāda primitīva bērna sajūtu un vēlmju apmierināšana. Mēs patiesībā cenšamies bērnu saprast ļoti fizioloģiski, miesiskā, psihiskā līmenī. Bet tas viss ir daudz transcendentālāk.


Vislabākais, ko tēvs var izdarīt savam bērnam, ir mīlēt viņa māti. Tas ir pirmais bauslis.

Es redzu sev riņķī tik daudz jauno vecāku, kas tiešām cenšas, lai būtu labi vecāki!

Mīļie cilvēki, nav ideālu vecāku. Tāpat kā nav ideālu vadītāju. Un atzīt, ka tu neesi ideāls, ir absolūtais pirmsākums inteliģencei un veiksmei. Tad tiekšanās pēc pilnveidošanās ir iespējama. Tāpēc tik ļoti svarīga ir literatūra, māksla, garīgās disciplīnas. Vai mēs varam katru bērnu vismaz 32 reizes dienā noglāstīt, sabučot, uzlielīt, motivēt, deleģēt pienākumus un uzslavēt par pienākumu paveikšanu? Varam? Tā tas bērns arī veidojas.


Vai varam samīļot, ja paši bērnībā esam maz mīļoti?

Jā, nu ar šo arī ir traki. Angļiem ir tāds teiciens: vai, cik skaists jums pie mājas mauriņš, kā jūs pie tāda tikāt? Mans vecvectētiņš kopa trīs reizes nedēļā, mans vectētiņš, mans tēvs un es arī to kopju trīs reizes nedēļā. Ja tevi ir mīlējis tavs tēvs, ņēmis klēpī, bučojis un slavējis, mīlējis un glāstījis, un vīrišķīgi audzinājis, ja tava tēva tēvs un vectēvs to ir darījis, tad ir pamats runāt par tādu noturīgu mīlestību vīrietī. Šodien labi, ja kāds vectētiņš paņem un sabučo bērnu, visbiežāk pats sajūtas neērti par to. Tāds kā sabijies. Tāpēc, ka tēvs viņu nav ņēmis rokās, samīļojis un paglāstījis, un kopā dauzījies.


Man bija bišķi pāri trim gadiem, kad mans vectētiņš Liepājā tēloja zirgu un es biju jātnieks viņam mugurā. Kā viņš skrēja pa viļņiem, un es viņā ieķēries! Tik pozitīva psihoemocionālā atmiņa, ka vēl tagad atceros šādu veiksmes momentu saistībā ar vectēvu. Ja kāds domā, ka mazam bērnam nav atmiņu, viņš kļūdās. It viss ierakstās atmiņā. Gan sāpes, gan prieki, gan dzirdētā informācija. Vēlāk mēs paši nezinām, kā mēs to zinām. Ir pasaulē kongresi par bērnu audzināšanu, kad tas vēl ir mātes miesās. Kāda mūzika jāklausās, kādas noveles jālasa, kādas pasakas. Tā veidojas apziņa!

Uzskatīt, ka bērns neko nesaprot, ir vienkārši noziegums. Viņš saprot visu.

Esat teicis, ka visiem nevajadzētu kļūt par vecākiem.

Jā, man ir pārmetsts, ka es rasistiski izsakos par vecākiem, bet es jau tikai parādu to amplitūdu, kāda ir sabiedrībā. Miljoniem bērnu piedzīvo šausmīgas ciešanas tikai tāpēc, ka cilvēkiem ir tiesības vairoties. Ja tā ir demokrātija, šie cilvēki, kas tā domā, visdrīzāk, ir garīgi slimi. Lai man piedod tauta un sabiedrība, bet es tiešām domāju, ka reiz būs tāda iestāde, kas dos licences uz vairošanos. Vienkārši sistēma nepieļaus.


Un Rietumu civilizētās sabiedrības pienākums ir šo jautājumu attīstīt. Tas nav rasistisks jautājums, tas ir atbildības jautājums. Jo sanāk tā, ka Latvijā ir desmitiem tūkstošu vecāku alkoholiķu, kuriem bērni mētājas pa ielām, viņiem atņem tiesības uz vienu bērnu, bet uz citiem tiesības paliek. Tik infantila ir likumdošana, tik demokrātiska. Šajos jautājumos es neesmu par demokrātiju, es esmu par diktatūru. Tāpēc ceru, ka ļoti pārskatāmā nākotnē Londonā vai Briselē šādus likumus pieņems, un sabiedrībai par to ir jārunā. Es runāšu. Tas būs tieši tāpat, kā reiz Londonā, kad smējās par vīrieti, kurš izgudroja lietussargu un ar to staigāja. Divdesmit gadu smējās. Ar saulessargiem staigāja, par lietussargiem smējās. Bet šodien taču par lietussargu nepieciešamību mēs vairs nediskutējam, vai ne? Tāda ir sabiedrības attīstība. Kā lai šādā civilizācijā inteliģents cilvēks palīdz bērnam pretdarboties šīs civilizācijas pamatbūtībai, šai agresivitātei? Tas ir neiespējami. Kā teica Šekspīrs, - elle ir tukša, viņi visi ir šeit ārā. Tāpēc gaidīt tuvākajā nākotnē, ka te būs paradīze, būtu patiešām naivi.


Tas ir ļoti interesanti, ka varat būt tik skarbs, tajā pašā laikā zāles, kur uzstājaties, vienmēr ir pilnas un rindas uz jūsu semināriem tik garas.

Reiz kāda māte man zvanīja un raudot pateicās, ka es viņas bērnu esmu izglābis. Atbildēju, ka reanimācijā visi strādā kā komanda un nav tā, ka ir viens glābējs. Taču viņa apgalvoja: nē, nē, jūs izglābāt, lai gan pat neesat to bērnu redzējis. Es jautāju, par ko viņa runā. Viņa: “Es atceros, kā jūs lamājāties par mums, vecākiem, ka mums, latviešiem, tie lopi ir svarīgāki nekā bērni. Un es laukos biju aizgājusi kaplēt bietes. It kā tuvu mājai, kur atstāju gulēt savu piecarpusgadīgo bērnu.

Kaplējot pēkšņi atcerējos dullo Kļavu, kurš reiz teica, ka jums, vecākiem, lopi un bietes svarīgākas par bērniem. Nometu kapli, jo tādā zemapziņas līmenī doma lika iet paskatīties, kur ir mans bērns. Un es ieraudzīju, ka bērns ir pamodies, izgājis sētā un kaut ko met iekšā akā, grib pieliekties. Atrāvu viņu burtiski aiz kājām.” Lūk, mamma zvana un saka paldies, ka reiz biju lamājies.

Šādi apvainojumi, ko izsaku par vecākiem, nav patīkami. Daudzi uzskata, ka Kļava ir amorāls, rasistisks. Bet mani jau tas neinteresē, jo man vienalga, ko par mani domā. Mani interesē, lai bērns izdzīvo. Tas nav pārmetums Latvijas tautai, kas ir apzagta un nomocīta, un verdzināta.


Un tomēr – kāpēc ir svarīgi kļūt par vecākiem?

Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo tas ir jautājums par brīvo gribu. Bet svarīgākais, ka vecāki ir gatavi un apzināti grib radīt bērnu.

Lai kļūtu par vecākiem, tam ir jāgatavojas.

Es zinu kādu bērnu, kurš ir apzināti ieņemts, kura vecāki ir lūguši par to Dievu. Viņš ir jau paliels vīrs. Reiz viņam jautāju, kā tev izdevies būt tik laipnam, tik atslābušam, tik draudzīgam pret pasauli. Viņš teica: “Man tiešām palaimējās, tēvs ar māti mani ļoti mīlēja, es esmu audzis milzīgā iekšējā atslābumā. Manī nav saspringuma, jo neesmu sists un bārts. Mani vienkārši mīlēja, ar mani sarunājās. Mani uztvēra kā dievišķu dvēseli. Tāds es izaugu.”


Vistrakāk ir tad, kad bērns piedzimst neparedzēti, negaidīti, nejauši, negribot un tā tālāk. Tā ir mūsu seksuālā izglītība un, teiksim, vājums. Tajā pašā reizē piedzimt ir neizbēgamība miljardiem dvēseļu vai psihiskiem ķermeņiem, kam ir jāpiedzimst uz Zemes, lai attīstītos. Un skaidrs, ka labāk viņiem ir piedzimt Latvijā, nevis Indijā, kur 11 gados apprecēs un izvaros, bet 12 gados jau būsi stāvoklī un dzemdēsi. Tas ir fakts un realitāte.

Taču jāsaprot arī tas, ka bērns nav dzīves jēga un eksistences produkts. Cilvēks cilvēkam un bērns ģimenei nav dzīves jēgas risinājums vai atrisinājums. Tā ir atbildība un iespējamība.

Tāpēc vajag dot iespēju tiem foršajiem un gudrajiem vecākiem nejusties vieniem, vientuļiem. Latvijā ir tūkstošiem tādu – mīlošu, atbildīgu vecāku, kosmiski domājošu, kas grib un spēj savu bērnu uzaudzināt mīlestībā.


***

Arī es piekrītu Pēterim Kļavam, kas uzskata, ka bērniņa ienākšanai ģimenē ir jāgatavojas. Tāpēc esmu radījusi vērtīgu ceļvedi “Mammas sajūtu dienasrāmatu”. Tajā apkopotas svarīgākās tēmas par gaidību laiku un pēcdzmedību periodu.

502 views0 comments

Recent Posts

See All

Comentarios


bottom of page