Reizēm domāju, kādas ir šodien cilvēkiem vienojošās emocijas. Mums visiem kā sabiedrībai kopumā. Tās ir dusmas, nogurums, apjukums, apātija. Šīs emocijas piedzīvo ļoti daudzi, es to dzirdu arī no saviem līdzcilvēkiem. Un "korķus sit ārā" arī mūsu bērniem. Īpaši pusaudžiem, kuriem bez visiem vīrusa ierobežojumiem šis laiks ir.. izaicinošs. Ne velti PVO jau pirms gada savās vadlīnijās iekļāva aicinājumu vecākiem - savus pusaudžus nesodīt ar tehnoloģiju pilnīgu atņemšanu. Ja satikties nedrīkst, bet pusaudžiem būšana ar savējiem ir viņu psihes attīstībai vajadzīga, tad vismaz virtuāli tam ir jānotiek.
Elektroniskais žurnāls "Vecākiem", kas veidots pirmsskolas un skolas vecuma bērnu mammām un tētiem, pirms laika publicēja kādu tulkojumu. Terapeite, kas ikdienā strādā ar pusaudžiem, no pieredzes stāstiem apkopojusi vēstījumus, ko tīnis ar savu uzvedību vēlas mums pateikt. Dažreiz viņš to spēj noformulēt teikumā un izrunāt skaļi, bet ļoti, ļoti bieži tas paliek nepateikts.
„Man ir slikts garastāvoklis. Es nezinu, kāpēc. Dažreiz es pamostos jau sliktā garastāvoklī. Man tas nepatīk. Es ar to nejūtos labi."
Es negribētu būt sliktā garastāvoklī, bet es esmu. Es ar to nevaru neko padarīt.
„Katra diena ir kā cietums, katru dienu viens un tas pats, atkal un atkal. Visa mana dzīve sastāv no tā, kas man ir jādara, nevis no tā, ko es gribu darīt. Pārbaudes darbi, mācības, grupu projekti – es visu dienu pavadu ar cilvēkiem, ar kuriem esmu spiests būt kopā, – pusaudžiem, kuri ir tikpat bēdīgā stāvoklī kā es.”
„Dažreiz mani ievaino skolā citi – skolotāji, skolas darbinieki, bet visbiežāk klasesbiedri. Es jums to nestāstu, jo man ir kauns būt ievainojamam. Es negribu, lai jūs zināt, cik slikti es jūtos tajos brīžos.”
„Visa mana dzīve sastāv no tā, ka „Es negribu …”, „Es negribu pamosties. Es negribu iet gulēt. Es negribu iet skolā. Es negribu.. negribu.. negribu."
Es nevaru iedomāties nevienu lietu, ko es gribētu darīt, izņemot gulēšanu. Tas ir vienīgais laiks, kad es nejūtos stresā, vienīgais laiks, kad es nesatraucos, vienīgais laiks, kad es neesmu bēdīgs.
„Dažreiz es sēžu savā istabā un skatos „Netflix”, „YouTube” vai bezjēdzīgus video atkal un atkal, jo es nevaru izturēt būt pašam ar savām domām. Es norobežojos no sevis. Vai tas izklausās traki?”
„Jā, es zinu, ka mana istaba izskatās pēc miskastes. Man tāda patīk: tas parāda, kā es jūtos, kas notiek manī. Un, lūdzu, nejautā, kas man kaiš, jo es nezinu."
Es nezinu, kā rodas šīs izjūtas.
„Es zinu, ka tu esi dusmīgs(-a) uz mani. Es negribu vainot tevi. Es pārtraucu runāt ar tevi. Dažreiz es tev saku nejaukas, drausmīgas lietas. Es vainoju tevi, bļauju uz tevi, grūžu tevi prom. Dažreiz es laužu lietas, jo es jūtos, it kā mana pasaule būtu sabrukusi.”
„Tas tā nav bijis vienmēr. Kad es skatos uz vecajām bildēm, tām, kur es biju pamatskolā, es redzu mazu bērnu, kurš bija tik laimīgs visu laiku, mazu bērnu, kuram patika dejot un dziedāt, kuram patika muļķoties, kuru neuztrauca, ko citi cilvēki padomās. Es jūtos, it kā tas mazais bērns būtu miris.”
„Es gribu tev pateikt kaut ko, ko ir ļoti grūti pateikt. Lūdzu, uzklausi, jo es to domāju nopietni: Man nepieciešams, lai esi pacietīgāks (-a), nekā esmu es, lai esi vairāk saprotošs (-a), vairāk pieņemošs (-a)."
Nepadodies attiecībā uz mani. Nesit mani, nebļauj uz mani. Man nepieciešams, lai tu esi mans vecāks. Pat tad, kad es bļauju uz tevi, pat tad, kad es saku, ka ienīstu tevi, arī tad man ir nepieciešams, lai tu mīli mani.
Ja pusaudzis prastu, viņš vecākiem palīdzību lūgtu šādi:
Dod man telpu! Nenāc manā istabā, neiedzen mani strupceļā, nepieprasi no manis neko. Man nav atbilžu. Kad tu piespied mani vai bļauj uz mani, es jūtos sliktāk. Es gribu būt viens (-a). Man nepieciešama telpa.
Nekliedz uz mani. Troksnis manā galvā dažreiz ir tik skaļš, ka es nevaru sadzirdēt savas domas. Es nevaru to izturēt. Kad tu bļauj, es jūtu, ka esmu slikts, nemīlams. Es jūtos, it kā es būtu tava vislielākā vilšanās.
Ierobežo manu laiku pie viedierīcēm. Es nevaru nolikt nost savu telefonu. Es mēģinu, bet es nevaru. Es zinu, ka tas aprij visu manu laiku, bet es nevaru sev palīdzēt. Es nevaru pārstāt skatīties tajā. Man nepieciešama tava palīdzība. Man nepieciešams, lai tu ierobežo manu laiku, ko pavadu tehnoloģijās. Lūdzu. Es ar tevi cīnīšos, bet tik un tā tas ir tas, kas man ir nepieciešams. Neskaidrojies ar mani, vienkārši izdari to.
Aizved mani uz kādu klusu vietu. Es saku, ka neko negribu darīt ar tevi kopā. Bet, ja tu varētu mani aizvest uz kādu klusu vietu, kur mēs varētu pastaigāties kopā un nestrīdēties, kaut kur, kur es varu just sauli, klausīties, kā vējš šalc kokos, kaut kur, kur es varu elpot un aizmirst par visu, kas mani nomāc, es domāju, ka man tas patiktu. Pat ja mēs nerunāsim, es jutīšos labi.
Ļauj man augt. Jo vairāk tu man dod, jo vairāk es apvainojos. Es gribu nopelnīt lietas. Tas palīdz man izaugt. Es gribu mācīties, kā taupīt naudu, tērēt naudu, dalīties ar naudu. Un es nekad to neiemācīšos, ja tu visu laiku man to dosi. Man riebjas būt atkarīgam, lūdzu, palīdzi man būt neatkarīgam.
Atrodi kādu, ar kuru man aprunāties. Man nepieciešams kāds, ar kuru aprunāties, bet kurš neesi tu. Man nepieciešams pieaugušais, kuru apbrīnot, kāds, kuram es gribētu
līdzināties, kāds, kurš tic man, kurš virza un saprot mani. Mentors, treneris, skolotājs, konsultants, terapeits… kāds, kurš man var dot cerību, jo man tās ir par maz.
Saki man, ka mīli mani! Man patiesi ir nepieciešams dzirdēt vārdus: „Es mīlu tevi.” Jo šobrīd es nemīlu sevi.
Pat ja es tavu dzīvi padaru par elli, es gribu būt mīlēts. Īpaši tevis mīlēts.
Es zinu, ka būt vecākam ir ļoti grūti. Dažreiz tu laikam brīnies, kāpēc to vispār dari. Es to nesaku bieži, bet Tu taču zini, - es joprojām mīlu tevi.
***
Teksta avots: www.psychologytoday.com
Tulkoja: psiholoģe Inese Elsiņa
Σχόλια