Savu ceļu meklējot

Updated: May 12, 2020

Maija mēnesī “Izaugt Mīlestībā” projekts svin savu divu gadu jubileju. Un saruna ar MARTU MARIJU SPROĢI patiesībā bija plānota kā pirmā, ko vēlējos publicēt. Nekas jau bez iemesla nenotiek. Šobrīd saruna par pieņemšanu (cilvēku, situācijas, pagātnes..) un mājmācībām aktuālo notikumu fonā ieguļas daudz labāk.

Kā mainījusies ikdiena Sproģu ģimenē līdz ar pandēmijas sākumu?


Jāsaka - minimāli. Ja mēs nesekotu līdzi ziņām, tad pie mums laukos viss tik pat kā pa vecam. Bērni joprojām mācās mājmācībā, kā tas ir bijis vienmēr. Vīrs savas darba lietas jau labu laiku atpakaļ ir sakārtojis tā, lai var darīt attālināti. Turpinām darboties un attīstīt mūsu nometņu un atpūtas vietu “Ganības”. Bērniem gan atkrīt interešu pulciņu apmeklēšana, un mēs arī saprotam, ka vasara “Ganībās” gaidāma klusāka – visticamāk nenotiks nometnes un kāzas, kā bija plānots. Mēs arī piedzīvojam sava veida neziņu par turpmāko laiku, bet priecājamies, ka individuālie viesi - pāri un ģimenes - jau no agra pavasara brauc pie mums atpūsties. Jā, cilvēki šobrīd nevar ceļot ārpus valsts, bet var braukt Latvijas dabā vai, piemēram, pie mums uz Užavu! Tāpat bija plānoti koncerti arī ārpus Latvijas saistībā ar manu nesen izdoto bērnu mūzikas albumu “Visi Kopā”, bet šobrīd izskatās, ka arī šie pasākumi tiks atcelti.


Tomēr, protams, tādā pasaules kontekstā raugoties, visi esam vienoti, jo stāvam iepretim kaut kam jaunam un nezināmam. Un, protams, ka sirds sažņaudzas par šo situāciju un milzīgajām emocionālajām, fiziskajām un finansiālajām problēmām, kurām šobrīd iet cauri cilvēki. Mani grūtākos dzīves brīžos stiprina doma par cilvēces spēju pārciest vēsturē tik neaptverami dramatiskus notikumus, piemēram, Pirmo un Otro pasaules karu. Cilvēks ir ļoti adaptīva būtne. Jā, kādam tas izdodas vieglāk, kādam grūtāk, - jo esam atšķirīgi un dažādi izdzīvojam arī fiziskās sāpes un emocionālas ciešanas. Tomēr es uz dzīvi kopumā raugos kā iespēju katru dienu atkal no jauna izvērtēt, kas man ir svarīgs, atgādināt sev savas vērtības, pie tām turēties un būt apzinātākam ar katru dienu, ne tikai krīzes brīžos. Pajautāt sev, vai es piepildu savu aicinājumu, kuru tikai es pati varu zināt?


Dzirdu Tevī lielu mieru.


Manā gadījumā izpaliek šoks par kardinālu ikdienas maiņu. Saka jau, ka neziņa cilvēkam ir viena no grūtāk izturamajām lietām, jo zūd ilūzija, ka kaut ko kontrolējam. Un šī neziņa jau skar mūs visus. Tomēr mans fokuss ir uz iekšējo mieru, cik vien iespējams. Arī uz mieru ģimenē un līdzcilvēkiem sev apkārt. Ja es redzu, ka notiekošo nevaru ietekmēt, tad cenšos ļauties notikumu gaitai, tomēr, ja varu ko mainīt, - tad esmu tādā kā svētā neamierinātībā un iespēju robežās rīkojos pēc labākās sirdsapziņas un tā brīža zināšanām. Atrasties mājās teju visu laiku un būt tik cieši kopā ar bērniem un mīļoto cilvēku patiesībā ir mans dzīvesveids jau padsmit gadus. Mans dzīvesveids kopumā laikam sanāk kā dzīve karantīnā. (Smejas.) Bet tieši tas vienmēr ir bijis mans un vīra sapnis. Mēs ar Pēteri vienmēr esam gribējuši, lai bērniem ir pilnvērtīga bērnība ar lielu mieru un brīvību. Laukos pie dabas šis miers ir daudz vairāk, pēc kā, manuprāt, alkst ikviens cilvēks. Dzīve laukos noteikti rit dabiskāk, bez tādas sintētikas, samākslotības.


Un kā ar tiem cilvēkiem, kas mīl pilsētas vidi, kas būšanu dinamiskā ikdienā izbauda?


Varu saprast arī šādu dzīvesstilu, jo pati uzaugu Rīgas centrā, lai gan vasaras vienmēr pavadīju laukos. Pilsētas dinamikai noteikti ir savs šarms. Es vairāk domāju par to, ka dzīvojam pasaulē, kurā apkārtējā vide mainās neaptveramā ātrumā – tehnoloģijas, sabiedrības normas, ekonomika.. Cilvēks nespēj šo visu pilnvērtīgi integrēt savā dzīvē. Un no tā cieš gan bērni, gan ģimenes, gan attiecības – šķirto laulību skaits ir katastrofāli augsts! Lielākā vai mazākā mērā visa finansu sistēma balstās uz – “vairāk ir labāk”, bet tas liek upurēt kopīgo un tik dārgo laiku ģimenei un savstarpējām attiecībām, kas ir visa pamats.

Abi vecāki strādā vairāk, lai maksātu rēķinus, kredītus, lai būtu vairāk jaunu mantu bērnam, dārgu ceļojumu vai iespēja bērnam iet labākajās privātskolās. Un šādā ritenī cilvēkiem nav laika satikties. Nav labi vai slikti, ir tikai jautājums – vai tas ir tā vērts?

Šis laiks noteikti aktualizē jautājumu, vai pie “normālā”, kas bijis pirms pandēmijas, mēs patiešām vēlamies atgriezties.

Domāju, ka vienas pareizās atbildes nav. Man ļoti patīk teiciens, ka katram ir sava taisnība savā dzīvē.


Jā, katram savs. Mēs ar vīru diezgan ātri sapratām, ka viens vairāk rūpēsies par ģimeni finansiāli, bet otrs būs vairāk mājās, rūpējoties par ģimeni no iekšpuses. Tas ir vēl viens no iemesliem, kāpēc izvēlējāmies savus bērnus izglītot mājmācībā - lai mēs varētu būt vairāk ar viņiem kopā arī ikdienā.


Pastāsti, kāda ir viena diena “parastā” jūsu mājās?


Šo gadu laikā esam iemācījušies būt fleksibli un radoši, jo ar tik lielu bērnu pulciņu korekcijas arī noteiktā dienas kārtībā ir normāla parādība. Tomēr cenšamies turēties pie sava grafika – laiks mācībām un dažādiem interešu pulciņiem ir dienas pirmajā pusē, bet atpūtai – vakarā. Vienmēr ļoti izbaudu mierīgos rītus kopā ar bērniem. Pēc lēnām, kopīgām brokastīm varam apsēsties “rīta aplī” un kopā ar bērniem dziedāt, lasīt, pavingrot un sarunāties par jaunās dienas plāniem vai kas kuram uz sirds. Pēc tam divas trīs stundas tiek veltītas mācību programmas apguvei, kur, ja nepieciešams, katram bērnam atsevišķi palīdzu. Citreiz šajā laikā visi kopā apgūstam ko jaunu, taisām kopīgu rokdarbu, projektu. Tad seko pusdienas, kuras bieži gatavojam kopā ar bērniem. Tad dodamies dabā. Pēcpusdienā bērniem ir pulciņi, vakarā kopīgas vakariņas un atpūta ar grāmatu vai filmu.


Mājmācība kā dzīvesveids.


Jā, jo tās pamatā ir redzējums, ka bērns nemācās tikai no grāmatām, bet visur un visu laiku. Angļu pedagoģe un mājmācības iedvesmotāja Šarlote Meisone ir teikusi, ka “izglītība ir gaisotne, disciplīna un visa dzīve.” Tieši šī gaisotne un atbalstošā vide, kurā bērns dzīvo un mācās, ir ļoti svarīga viņa emocionālās un fiziskās veselības attīstībai un veiksmigākai zināšanu apguvei, kas turpināsies visas dzīves garumā. Šodien sabiedrība ir uzlikusi tik lielu fokusu uz zināšanu apguvi, uzvedības normām, lai gan vairāk būtu jādomā, par kādu cilvēku bērns izaugs. Par viņa rakstura izkopšanu un vērtību ielikšanu, drošo pamatu, kuru viņš būs piedzīvojis, lai pēc tam, kā uz stipras klints stāvot, izturētu arī tos neizbēgamos dzīves grūdienus, kuri sagaida pieaugušā cilvēka dzīvē.

Kāds ir teicis, ka vieglāk ir izaudzināt stipru bērnu, nekā salabot salauztu pieaugušo. Bērni ļoti bieži pāragri un vēl nenobiedruši ir spiesti iziet jau vieni ārpus savas drošās teritorijas, kas ir ģimene.

Vieta, kur viņu vislabāk pazīst un spēj uztver kā unikālu, ne vienu no masas. Bērnība nav gatavošanās pieaugušā dzīvei. Bērnība ir bērnība. Bērns nav mini-pieaugušais, lai tiktu galā ar pieaugušam cilvēkam pielīdzināmu ikdienas slodzi un spiedienu. Bērnība ir laiks, lai jaunais cilvēks tiktu lolots un pasargāts. Un šeit nav stāsts par dārgākajām mantām, jaunākajām aplikācijām un ceļojumiem. Tieši pretēji. Par lielāku brīvību, dabiskumu un vienkāršību, kurā var attīstīties šī bērna unikalitāte, kurā viņš netiek salauzts, piemērojot viņa individualitāti vispārpieņemtajām normām.


Vai Tu zini, cik ģimenes Latvijā piekopj mājmācību?

Skaits ar katru gadu pieaug. Pirms astoņiem gadiem ar domubiedriem nodibinājām “Ģimeņu Skolu Apvienību”, kura rīko dažādus seminārus, pulcē Latvijas mājmācības ģimenes savā starpā, tulko grāmatas. Precīzi nepateikšu, bet tās, kuras es zinu, ir vairāki desmiti. Ne visas ģimenes to atklāj, jo baidās no sabiedrības neizpratnes. Bet jā, mājmācība Latvijā ir oficiāla izglītības iegūša iespēja līdz 6. klasei. Tas nozīmē, ka ir iespēja apgūt valsts izstrādāto izglītības programmu, mācoties mājās, pēc tam pārejot uz tālmācības programmu.


Bērns ir skolas “uzskaitē”, mācību gada sākumā saņem grāmatas un darba burtnīcas. Būtiskākā atšķirība ir tajā, ka mācīšanās vidi, veidu un tempu nenosaka skola un skolotājs, bet gan vecāki paši. Ir iespēja mācību vielā doties ātrāk uz priekšu, vai, ja nepieciešams, paņemt pauzi, jo mācību viela tiek apgūta, novērtējot katra bērna individuālo tempu. Katram priekšmetam no skolas aptuveni reizi mēnesī ir kāds pārbaudes darbs, kuru skolotāji atsūta elektroniski, un bērni patstāvīgi izpilda. Tāpat arī mājmācības bērni 3.un 6. klasē pilda valsts diagnosticējošos pārbaudes darbus - dodas pildīt uz konkrēto skolu. Šāda mācīšanās prakse pasaulē ir jau vairākus desmitus gadu, kamēr Latvijā tā ir vēl salīdzinoši jauna pieeja. Domāju, ka šis pārmaiņu laiks daudziem liks aizdomāties par šādu izglītības veidu un dzīvesveidu kopumā.


Tas nozīmē, ka bērniem atzīmes tiek liktas reizi mēnesī?


Jā, e-klasē varu aplūkot skolotāju izlabotos darbiņus, bet bērniem pārsvarā nemaz nestāstu vērtējumu. Reizēm pārrunājam skolotāju norādītās kļūdas, pilveidojot izpratni vai liekot pašam bērnam vēlreiz pamēģināt atrisināt konkrēto uzdevumu. Jo atzīmes kā motivācija līdz zināmam vecumam var veicināt nepareizu pāšvērtējumu un bailes kļūdīties. Pat, ja atzīmes ir labas, šāda vērtēšana var radīt bailes vai liekus pārdzīvojumus no kļūdīšanās. Cilvēkā vēlme izzināt un brīnīties par šo pasauli ir pavisam dabisks process. Tās ir kā cilvēktiesības, ar kurām bērns jau piedzimst. Skolotājs vai vecāks pēc būtības var bērnā atraisīt vien lielāku zinātkāri, kura bērnā jau mājo. Tāpēc galvenais uzdevums ir rūpēties par atbalstošu un atbilstošu vidi bērna attīstībai.


Man no skolas laikiem atmiņā ir mācīšanās bieži atzīmju dēļ un bailes par to, kas būs, ja es dabūšu sliktu atzīmi. Lai gan kopumā es mācījos labi. Vai arī cik bieži ir dzirdēts,- “Es nepatīku tam skolotājam, tāpēc viņa priekšmets man nesokas.”

Ja bērns jūt, ka skolotājam viņš nepataīk – bērns nespēs uztvert informāciju, ko šis skolotājs stāsta, jo bailes bloķē. Un tas patiešām ir skumji.

Tāpēc tik izšķiroša ir individuāli atbalstošā pieeja un mīlestības pilnā disciplīna, kārtība un vide, lai bērns spētu uztvert zināšanas.


Savus bērnus disciplinēt nereti ir sarežģītāk nekā svešam. Ar mammu bērni mēdz atļauties vairāk..


Daudziem vecākiem mācīšanās kopā ar bērnu izklausās neiespējama vai šķiet ļoti grūta, jo visbiežāk mums ir asociācijas ar mājas darbu pildīšanu vakaros. Mani bērni, piemēram, nezina, ko nozīmē sagurušiem pēc dienas skolā vēl sēdēt pie matemātikas uzdevumu risināšanas. Protams, ne vienmēr bērns lec no prieka, piemēram, par jauno vārdšķiru tēmu latviešu valodā. Un ne katru rītu bērni ir sajūsmā, kad jāķeras klāt grāmatām, ja tik vilinoša ir, piemēram, Lego būvēšana. (Smejas.) Bet ir reizes, kad ļaujos bērnu iniciatīvai, paņemot papildus brīvdienu no mācību grāmatām.


Tomēr svarīgākais ir un paliek katra bērnam attīstības temps un unikālais bērna mācīšanās veids. Es vēroju katru bērnu, cik viņš ir ieinteresēts, cik spējīgs iedziļināties. Ja redzu, ka steidzos pārāk ātri uz priekšu, iepauzējam. Vai otrādi, ja redzu, ka ir sapratis, dodamies straujāk uz priekšu.

Man no skolas laika ir atmiņas par bērniem ar “caurumiem vielā”, jo programma ir jāizpilda un temps visiem ir viens. Nežēlīgi, tu tāds mazs cilvēks klumburē līdzi, sevi šaustot, it kā ar tevi kaut kas nebūtu kārtībā. Un ja tu kaut ko atļaujies nezināt, tad pajautāt - vismaz man - bija ļoti kauns. Mājmācībā tas atkrīt, jo bērns būs drošs visu vecākiem jautāt. Un, ja es nezinu atbildi, tad kopīgi to meklējam, bērnam rādot, ka arī pieaudzis cilvēks turpina mācīties visu dzīvi.

Tev noteikti par skolu ir arī kādas labas atmiņas..

Nepārproti mani, mājmācība nav mūsu vēršanās pret skolas sistēmu. Atmiņu no skolas laika man ir ne mazums arī jauku. Man un vīram gluži vienkārši mājmācības dzīvesveids ir tuvāks mūsu izpratnei, mums tas strādā. Man visi bērniņi ir dzimuši mājās. Tas savā veidā arī parāda to mūsu sajūtu un redzējumu par vēlmi pēc dabiskākas notikumu norises mūsu dzīvē. Sievietes ķermenis ļoti labi zina, kā laist pasaulē bērniņu, ja vien tam netraucē. Tā ir mana pieredze un no tās arī runāju. Tāpat arī par mācīšanos - tas ir tik dabisks process! Ja pārlieku daudz tiek forsēts, mācības tiek spiestas, bērnā var rasties pretreakcija. Tāpēc, piemēram, bieži stimulētas dzemdības beidzas ar ķeizargriezienu. Manuprāt, dzīvē ir vairāk jāļaujas dabiskajam plūdumam. Bērnam ir vajadzīga sava brīvība - iekšējā telpa, kurā viņš var sapņot savu sapņus, spēlēt savas spēles un atļauties būt vienkārši bērns, lai pats atklātu un mācītos šo dzīvi - esot pieaugušajam droši sasniedzamā attālumā.


Protams, esmu par kārtību un zināmu disciplīnu un veselīgu robežu novilkšanu, kas arī ir daļa no svarīgās drošības sajūtas radīšanas bērnā. Un ļoti svarīgs aspekts - bērniem vajag piedzīvot dabu, jo mēs visi cilvēki esam tās sastāvdaļa. Doties pastaigās mežā, mest jūrā akmeņus, nosmērēties ar dubļiem un izjustu to reālo dzīvi, kuru ir iespējams izjust ar visām piecām maņām.


Vai Tev nenākas dzirdēt no bērniem arī protestus - “kāpēc man vispār ir jāmācās?” un “kāpēc citi mācās tā, bet mēs šādi?”

Es teiktu, ka drīzāk reakciju, kad bērnā nav šīs dabiskās vēlmes izzināt, kad nav šī “wow, kā tas strādā?” . Tādas dienas ir, jā. Tad reizēm dodu arī atlaides gan sev, gan bērniem. Bērni gan nekad nav izteikuši vēlmi doties visu dienu prom uz skolu, jo no draugiem ir dzirdējuši vairāk to, ka labāk vēlētos tā kā viņiem - mācīties mājās. Tomēr, ja tuvojas pārbaudes darbs no skolas, tad reizēm arī tad, kad bērns neizrāda lielu interesi mācīties konkrēto tēmu, bez visām atlaidēm tomēr aicinu un jauno vielu apgūst.


Šajā visā ir vēl kāda būtiska lieta – ir jābūt saprotošam, iejūtīgam vispirms pret sevi. Tā ir liela pacietības skola – mācīties kopā ar bērnu. Savā ziņā uz to raugos kā uz jebkuru fizisko treniņu – tikai sākumā tas šķiet grūtākais, ko esmu darījusi. Ar laiku uztrenē to iekšējo sajūtu, kā labāk ar bērnu mācīties kopā.

Aicinu būt iejūtīgiem pret sevi un bērnu! Tam nebūtu jābūt tā, kā šobrīd no vecākiem nākas dzirdēt, ka pandēmijas laikā mācāmies no rīta līdz vakaram, un visi raudam! Galvenās ir attiecības starp tevi un bērnu. Zināšanas pagaidīs.

Katram tā pareizā formula noteikti ir sava, bet negatīvas emocijas mācīšanās procesā drīzāk būs traumējošas, tas gan.


Tas, ko Tu dari kā mamma, esot arī skolotāja, ir kas brīnišķīgs, patiešām! Bet būšu godīga,- vismaz šajā dzīvē es saviem bērniem par mājmācības skolotāju nevarētu būt.