Esmu vīrs brīnišķīgai sievai jau septiņus gadus, bet tētis brīnišķīgai meitai – sešus gadus. 
Mammas ir superīgas – tiešām! Gribētu teikt, ka visas, jo viņas ir tās, kas laiž bērniņus šajā pasaulē. Un tēti arī ir super – daudzi, bet diemžēl ne visi. Man jau gribētos starp abiem vecākiem likt vienādības zīmi tādā lomu un pienākumu ziņā, jo domāju, ka to ir pelnījuši abi. Mums ģimenē nav jomas, kurā kāds būtu “galvenais”, izņemot, protams, 6-gadnieci, kura to paziņo arī skaļi. Šodien ir daudz “pareizi” un “nepareizi”. Viedoklis ir speciālistiem, visiem, kuriem to jautā, bet visbiežāk arī tiem, kuriem nejautā. Tomēr, vai tiešām ir tāds “pareizs” vai “nepareizs” tētis un vīrs vai “pareiza” un “nepareiza” mamma un sieva? “Pareiza” vai “nepareiza” audzināšana, modeļi un lomu sadale.. Atdzīšos, es nezinu. Svarīgākais, manuprāt, ir domu apmaiņa par šīm tēmām. Runāt par attiecībām un bērnu audzināšanu. Šādi, apmainoties viedokļiem, uzklausot citu pieredzi un gūtās mācības, uz savu dzīvi un situācijām var paraudzīties citādi. Iespējams, izanalizēt situāciju un pat aiztaupīt kādam lieku apjukumu, kreņķus. Un es gribētu, lai vairāk savā pieredzē dalītos tieši vīrieši. Par to, kādas ir viņu pārdomas ģimenes, attiecību, bērna gaidīšanas un sagaidīšanas jautājumos. Jo tas ir svarīgi. Un gribētu, lai vīrieši vairāk lasītu, ko runā un domā tēti, lai, iespējams, aiztaupītu sev kādu mulsinošu neziņas situāciju. Sievietēm noteikti arī interesē, ko domājam, par ko uztraucamies mēs, vīrieši. Nav noslēpums, - vīrieši tiešām arī domā! :) Un tēti arī runā...
