Nesen mums ar vīru bija kāda nopietna dilemma. Veikalā IKEA redzējām, ka auto krēsliņā snaudošais mazulis ir, mūsuprāt, neatbilstoši satuntulēts (iekštelpās ir tiešām silts). Gājām nopakaļ šim tētim, kas bērniņu stūma, un domājām - teikt vai neteikt.. Un mēs nepateicām.
Joprojām iekšā kaut kas urda, ka tomēr vajadzēja pieiet.. Vai Tev ir bijis līdzīgi? Kā Tu reaģē šādās situācijās un kāpēc? Un galu galā - kāpēc mēs, sabiedrība, tomēr baidāmies uzrunāt (ar domu palīdzēt, ne nosodīt), ja redzam ko aplamu?
Pastāv liela iespēja, ka vecāki, kuriem aizrādīsim, uztvers to kā uzbrukumu un nosodījumu. Droši vien tāpēc arī baidāmies. Nevēlamies sadursmi.
Domāju, ka vainojama varētu būt arī latvieša mentalitāte. Ja "aizrādījums" tiktu izteikts drīzāk kā draudzīgs komentārs, pārpratumu nebūtu. Bet vai mākam tā draudzīgi pakomentēt svešinieka rīcību, neizklausoties pamācoši?
Esmu aizrādījusi veikalā mammai, kas ir aizsvilusies un sāk jau fiziski uzbrukt savam bērnudārzniekam. Šādā situācijā nespēju palikt malā, jo mazais cilvēks jau neko nevar iesākt. Un viņam nav iespējas aiziet prom no situācijas, kā tas būtu pieagušam cilēkam.
Es brīnījos, ka citi veikala apmeklētāji (tādu bija ļoti daudz) neiejaucās notiekošajā, bet diezgan vienaldzīgi gāja garām. Kad vēlāk stāstīju šo atgadījumu draugiem, viņi uzslavēja mani par drosmi, sakot, ka paši, iespējams, neuzdrošinātos tā aizrādīt citai mammai. Žēl, protams, ka pat šādi nopietni gadījumi nav pietiekoši, lai iejauktos.
Bet arī es esmu neskaitāmas reizes paklusējusi, kad sveši cilvēki dara kaut ko pēc manām zināšanām "nepareizu".
Protams, ar paziņām tas ir citādi. Esmu vairākas reizes aizrādījusi paziņām tieši par tēmām, kas attiecas uz bērna drošību, ja pamanu, ka tiek darīts kaut kas bērnam bīstams.
Man šķiet, ka mums jau no bērnības "padomju laikā" ( vismaz mana vecuma) bija no vecākiem un vecvecākiem iegājies, ka cita dzīvēs nejaucamies. Noduram galvas vai skatamies uz otru pusi un ejam garām. No sērijas ja neredzu, tad tas nenotiek. Tamdēļ sevi nākas pat palauzt, lai reaģētu, jo iekšā jau sēž "pareizā" reakcija - izlikties neredzam. Bet labi, ka ir cilvēki, kas iesaistās, bet protams, ka visbiežāk tas tiks uztverts kā drauds. Un galvenais, kapēc tā ir, šķiet ir apziņa, ka bērns pieder vecākiem. Tas savukārt dod neierobežotu varu, ko var laist pār mazo cilvēku. Neviens neesm perfekts - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Bet mūsu kļūst arvien vairāk :)