Nesen mums ar vīru bija kāda nopietna dilemma. Veikalā IKEA redzējām, ka auto krēsliņā snaudošais mazulis ir, mūsuprāt, neatbilstoši satuntulēts (iekštelpās ir tiešām silts). Gājām nopakaļ šim tētim, kas bērniņu stūma, un domājām - teikt vai neteikt.. Un mēs nepateicām. Joprojām iekšā kaut kas urda, ka tomēr vajadzēja pieiet.. Vai Tev ir bijis līdzīgi? Kā Tu reaģē šādās situācijās un kāpēc? Un galu galā - kāpēc mēs, sabiedrība, tomēr baidāmies uzrunāt (ar domu palīdzēt, ne nosodīt), ja redzam ko aplamu?
