Gaidot savu dēliņu, es daudz lasīju. Kopā ar vīru būvējām savu redzējumu par bērnu audzināšanu, par to, kas vērtīgs, kas nepieļaujams mūsu attieksmē pret zīdaini, pret cilvēku, kas aug mūsu vidū. Jau tad redzējām, ar kādām savas personības iezīmēm būs jāstrādā. Un, pašai nemanot, es sāku dzīvot lielā spriedzē. Trauksmē, kaut tikai man viss izdotos, kaut es savu mazuli neatgrūstu savā nogurumā un "neuztaisītu kādu bērnības traumu". Kaut es nebūtu neiecietīga un spētu viņam vienmēr ar visu savu būtību pateikt, ka ļoti mīlu viņu. Es, protams, dzirdēju apkārtējo "laimīga mamma ir laimīgs mazulis", es zināju, ka parūpēties par savu emocionālo labsajūtu ir svarīgi, bet līdz galam tam tā arī nenoticēju. Es kaut kā domāju, ka šāda "upurēšanās" ir vajadzīga. Ka mazais, līdzās esot, šajā manas dzīves posmā gaida, lai par savām vajadzībām es nedomāju kā galvenajām.
Un tad vienā dienā es sēžu uz gudro grāmatu kaudzes un jūtu, ka viss. Ka esmu tukša. Ka nemaz vairs nezinu, kas esmu. Tāda traki skumja sajūta. It kā visu taču darīju "pareizi". Un tad "ba-bām" kā pa pieri - visu es darīju otrādi. Aiz savas lielās cenšanās neesmu pamanījusi, ka pati savā dzīvē (jā, arī jaunajās lomās "sieva" un "māte") esmu pazaudējusies. Un ar to brīdi es sapratu, ka man sevi jābūvē patiesībā no jauna.
Mums bieži ir ērti "norakstīt" uz apstākļiem, kāpēc es nepateicu ģimenei, ka man vajadzīga pauze vienai pašai iziet un iedzert tēju kafejnīcā (bērns taču ir maziņš un bez mammas viņam viena raudāšana vien būs), kāpēc es vairs neeju gleznot (jo man ir vajadzīga tam visa diena, bet kā - vīram taču jāstrādā), kāpēc es neesmu gulējusi jau gadu (jo dienas laikā, kad mazulis iemieg, ja iemieg, man ir visādi mājas darbi jāpaveic un vēl .. daudz darāmā sakrājies).. Šādu situāciju ir miljons! Bet tikai tad, kad jutu, ka krīzē esmu es un, loģiski, arī manas attiecības ar vīru, es pieņēmu lēmumu - paskatīties uz sevi. Paklausīties uz sevi. Pajust sevi. Un vispirms izvēlēties sevi. Jā, un šādās atklāsmēs es redzu, ka neesmu "mammu mamma", kas ar savu mazuli gatava līdz četru gadu vecumam sēdēt mājās. Redzu, ka gribu pavadīt laiku bez vīra un bērniem. Es redzu daudz vairāk, redzu.. patiesāk. Redzu sevi.
Un vai tas maina faktu, ka mīlu savu bērnu? Protams, ka nē. Vai tas nozīmē, ka atsakos turpmāk no kompromisiem attiecībās? Nu taču, ka ne! Tikai piepildot sevi, mēs varam dot citiem. Un dot daudz. (Man tagad smiekli nāk, kā es šo visu agrāk lasīju, kratīju galvu un teicu - tā ir. Bet praksē gāja citādi.) Un arī teorijas, grāmatas un viedokļi ir super lieta! Burvīga! Informācija, kas pieejama šodien, var tiešām stipri palīdzēt. Bet tikai tad, ja teorija "iet caur sirdi". Caur sajūtām.
Zināt to Ziedoņa teicienu.. “Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.” Bet to, kas ir mūsu, neviena grāmata nevar pateikt. Tas ir jāsajūt. Un var jau būt, ka tam nepieciešami gadi. Bet lai būtu! Ir jādod laiks mums kā mammām, kā tētiem un arī kā sievietēm un vīriešiem, lai izaugtu mīlestībā paši pret sevi.
Kāda ir jūsu pieredze ar šo jautājumu?