Satraukums, kad ārsti paziņoja, ka mums kā pārim izredzes dabīgā ceļā ieņemt mazuli nav, un ar mākslīgās apaugļošanas palīdzību tie ir vien 33%, nav salīdzināms ne ar ko līdz tam piedzīvotu. Bailes un neziņa bija milzīga. Tomēr ceļš, kas ļāva mums kļūt par mammu un tēti, ir bijis visu grūtumu vērts. Pēc trīs gadu ilgiem un neveiksmīgiem mēģinājumiem palikt stāvoklī ar vīru nolēmām savu veselību pārbaudīt pie speciālisitem. Protams, tolaik meklējām iespējas, lai dabiskā ceļā tiktu pie mazuļa, tomēr, kad pārbaudes secināja, ka manam vīram bērnu būt nevar, sapratām, ka vienīgā iespēja audzināt ģimenē savu gēnu bērnu, ir mākslīgā apaugļošana. Iepazīstoties ar gaidāmā procesa norisi, bailes mijās ar izmisumu. Man vajadzēja sešus mēnešus, lai tikai pieņemtu domu, kā es kļūšu par mammu. Šis bija viens no emocionāli smagākajiem lēmumiem manā dzīvē. Kaut zināju, ka ar manu veselību viss ir kārtībā, piekritu gaidāmajām procedūrām, jo es taču biju teikusi “jā” vīrietim, ar kuru kopā mūsu ģimenē redzēju arī bērnus. Hormonu šprices un operācijas Paziņas ieteica privātklīniku Rīgā, uz kuru arī devāmies. Pirmās vizītes laikā man veica asins analīzes un ultrosonogrāfiju, vīram – spermas kvalitātes pārbaudi. Ārsti drīz pēc tam secināja – vienīgais ceļš mums ir mākslīgā apaugļošana, tomēr es uzstāju, ka tomēr vajag mēģināt uzlabot vīra veselību ar medikamentiem. Iestājāmies rindā uz valsts apmaksātu mākslīgo apaugļošanu, tikmēr vīrs dzēra noteiktos medikamentus. Un jau drīz es piedzīvoju jaunu šoku - ārpus dzemdes grūtniecību. Satraucos, ka laporoskopijas rezultātā mūsu kā vecāku iespējas saruks vēl uz pusi, tomēr viss tika veikts tik korekti, ka mani olvadi netika traumēti. Pēc diviem mēnešiem pienāca mūsu kārta uz valsts atmaksātām mākslīgās apaugļošanas procedūrām. Devāmies uz klīniku un uzzinājām, ka pirmais solis šajā ceļā bija “daudz olšūnu saražošana”. Divas reizes dienā vienā un tajā pašā laikā man vēdera lejasdaļā mājās bija jāievada hormoni, iedurot adatu katru reizi nedaudz citā vietā. Un tā divas nedēļas. Sāpec nebija tik daudz no adatas dūriena, kā no sajūtas, ka puncī kaut kas aug. Vēders pēc katras šprices burtiski uzpūtās. Katru trešo dienu devos uz ultrasonogrāfiju, lai ārsts novērotu, vai nenotiek olšūnu pārstimulēšana. Zināju par riskiem, ka olšūnas var arī plīst, kas mani jau pirms olšūnu terapijas darīja stipri bailīgu. Pēc divām nedēļām, sagadot manas ovulācijas pirmo dienu, zem pilnas narkozes šīs olšūnas caur dzemdi man tika izņemtas. Atceros, ka tolaik ārstiem par lielu pārsteigumu tika izņemtas 72 olšūnas, no kurām 40 bija teicamā stāvoklī. Ārsti smejoties noteica, ka es varot taisīt biznesu ar olšūnu pārdošanu, jo visbiežāk sievietēm šādās procedūrās esot līdz 15 labas kvalitātes olšūnām. Tālāk jau darbs tika nodots laboratorijām, kurās mana vīra labākie spermatozoīdi tika ievadīti atlasītajās olšūnās. Un tagad – tikai jāgaida Pirmajā dienā pēc olšūnas apaugļošanas vēl nevarēja zināt, vai embrijs attīstīsies. Sākās gaidīšanas laiks – vai šūnas vispār dalīsies. Un mūsu gadījumā piecu dienu laikā embriologa uzraudzība izdzīvoja 17 apaugļotas olšūnas. Embrijā bija gana daudz šūnu, ko mūsu gadījumā sasaldēja, jo ārsti ieteica man atpūtināt ķermeni – pēc hormonu daudzuma, ko biju saņēmusi, organisms bija noguris. Un arī es – emocionāli. Nākamā mēneša pirmajā manas ovulācijas dienā devos uz to pašu klīniku, kur man dzemdē ar garu pinceti ievadīja sasaldēto embriju. Tas bija nesāpīga un ātra. Gluži kā konsultācija pie ginekologa. Atlika vien gaidīt grūtniecības testā divas strīpiņas! Tomēr pēc divām nedēļām, kad veicu rekomendētās asins analīzes, skaitļi liecināja, ka es stāvoklī tomēr neesmu. Bet atceros, ka intuitīvi jutu jau procedūru sākumā, - ar pirmo reizi mazulis nepieteiksies. Gribēju klusēt, bet tagad - runāt Pēc mēneša ovulācijas pirmajā dienā atkārtoti devos uz klīniku un šoreiz jutu, ka viss izdosies. Izgājusi atkārtoti cauri apaugļošanas procesam, divas nedēļas pēc procedūras asins analīžu rezultāti rādīja, ka brīnums ir noticis. Man tika dota iespēja kļūt par mammu. Ja godīgi, nedomāju, ka par šo kādreiz spēšu runāt publiski. Ka vispār gribēšu par to runāt. Bet, izgājuši cauri mākslīgās apaugļošanas procedūrām, nu saprotu, ka par to IR jārunā. Jo šodienas medicīniskās iespējas ir plašas un šādas pieredzes stāsti noteikti iedrošina. Stāstu uzticēja Māra Jorgensen
