Es strādāju teju līdz 36. grūtniecības nedēļai, jo jutos labi. Varētu pat teikt, ka tikai pēdējās divās nedēļās sapratu - pakaļ tramvajam skriet vairs nespēju. Manī nebija lielu satraukumu par to, ka ar mazuļa veselību kaut kas varētu nebūt kārtībā, jo es tiešām biju sevi nodarbinājusi ne pa jokam. Ieskrējusies. Un domāju, ka arī ar bērniņa piedzimšanu mana dzīve turpinās ierastajā solī. Tagad, domājot par grūtniecību, man ir nedaudz žēl, ka nepiebremzēju. Ka nepavadīju laiku divvientulībā ar mazuli kādā mierpilnā nodarbē. Ka neievilku elpu. Ka nesagatavojos intensīvam darbam PĒC mazuļa piedzimšanas. Tāpēc man smejoties tagad reizēm izsprūk - atpūtīšos, kad atsākšu strādāt :)
