Līdz ar mazuli mūsu ģimenē mainījās filozofija par sadzīvi un pienākumiem, lomām un atbildībām. Kad paliku stāvoklī, vīram teicu, ka pēc mazuļa piedzimšanas es vairs negribēšu strādāt tik daudz. Varu ātri uzvilkties par to, ka kavēju, ka nepaspēšu nodot projektu termiņā.. Daudz stresa, kas man rada lielu diskomfotu. Tik tālu es sevi pazīstu, lai zinātu arī to, ka viss (!), kas manī krājas, pavisam ne laikā, ne vietā pārbirs pār manu vistuvāko galvām. Vai viņi to ir pelnījuši? Noteikti nē.
Tad nu vīrs man uzdeva jautājumu: "Ko tu darītu, ja tev nebūtu jāstrādā?" "Ko tik es nedarītu!" smējos. "Gleznotu, gatavotu gardas vegānās maltītes, piedalītos projektos, kas man ir saistoši, ne tāpēc, ka ar to var nopelnīt. Un gleznotu! Vai es jau teicu, ka gleznotu?" Tirinājos kā bērns pie Ziemassvētku egles. "Nu, tad lūdzu!" vīrs noteica. Esi laimīga, lai vari būt arī laimīga sieva un mamma!
Ziniet, no sākuma sabijos gan. Kā tad es tā.. neko nedarīšu? Un vai es maz māku darīt to, kas man patīk? (Jā, absurdi, bet prāts spēlē tādas spēles, ka reizēm pašai par sevi paliek kauns.) Bet nu lēmums ir pieņemts - es gribu mēģināt darīt to, ko gribētu, ka man nebūtu jāstrādā.
Kā ir Tev? Vai ir pieredze šādā situācijā? Kā par to izlēmi? Un vai jau esi saskārusies ar spiedienu, ka sieviete, kas nestrādā algotu darbu, - kas tad tā tāda vispār ir.. (Jo sievas un mammas lomas jau nav nekāds darbs :) ).