Gaidot mazuli, biju izlasīju dažādas grāmatas par grūtniecību, gatavošanos dzemdībām. Apmeklēju arī kursus un nodarbības, un šķita - man teju viss ir skaidrs! Esmu gatava kļūt par mammu!
Vienā no gramatām tika rakstīts, ka vajag paskatīties no malas uz savam attiecībam ar savu mammu. Lasot šīs rindas, pie sevis nodomāju, ka attiecībās man ar mammu ir sakārtots..
Brīdī, kad sastapu savu bērniņu, tiešām piedzimu no jauna, mīlestības pilna! Pāris dienas pēc dzemdībām uz māju pie mums atbrauca arī mana mamma, lai praktiski palīdzētu, parādītu to, kas man līdz galam vēl nebija skaidrs. Kādā rītā, kad kopā ar mazuli devos gulēt rīta dusu, mani pēkšņi pārņēma emociju vilnis. Sāku raudāt, cik ļoti man iekšā kaut kas sāpēja! Noskrēju apakšveļā pie savas mammas un apskāvu viņu. Gluži kā bērnībā.. Apsēdos klēpī un raudāju..
Mums ar mammu ir bijuši dažādi attiecību periodi. Esmu jutusies ļoti dažādi kā viņas meita. Bet tajā rīta, kad pati jau biju mamma, es sapratu, ka nu arī man ir bērniņš, un ne vienmēr spēšu būt ideāla mamma. Tāda kā līdzjūtība un sapratne pārņēma mani tajā rītā, un pēc emocionālas sarunas šķita, ka esam ar savu mammu pāršķīrušas jaunu lappusi mūsu attiecībās.
Ir tomēr vērts sakārtot savas attiecības ar vecākiem. Un var jau būt, ka tās sakārtot iespējams vien tad, kad paši esam kļuvuši par mammu vai tēti mazuli.