Domubiedrus meklējot

Gaidot savu dēliņu, es daudz lasīju. Kopā ar vīru būvējām savu redzējumu par bērnu audzināšanu, par to, kas vērtīgs, kas nepieļaujams mūsu attieksmē pret zīdaini, pret cilvēku, kas aug mūsu vidū. Jau tad redzējām, ar kādām savas personības iezīmēm būs jāstrādā. Un, pašai nemanot, es sāku dzīvot lielā spriedzē. Trauksmē, kaut tikai man viss izdotos, kaut es savu mazuli neatgrūstu savā nogurumā un "neuztaisītu kādu bērnības traumu". Kaut es nebūtu neiecietīga un spētu viņam vienmēr ar visu savu būtību pateikt, ka ļoti mīlu viņu. Es, protams, dzirdēju apkārtējo "laimīga mamma ir laimīgs mazulis", es zināju, ka parūpēties par savu emocionālo labsajūtu ir svarīgi, bet līdz galam tam tā arī nenoticēju. Es kaut kā domāju, ka šāda "upurēšanās" ir vajadzīga. Ka mazais, līdzās esot, šajā manas dzīves posmā gaida, lai par savām vajadzībām es nedomāju kā galvenajām. Un tad vienā dienā es sēžu uz gudro grāmatu kaudzes un jūtu, ka viss. Ka esmu tukša. Ka nemaz vairs nezinu, kas esmu. Tāda traki skumja sajūta. It kā visu taču darīju "pareizi". Un tad "ba-bām" kā pa pieri - visu es darīju otrādi. Aiz savas lielās cenšanās neesmu pamanījusi, ka pati savā dzīvē (jā, arī jaunajās lomās "sieva" un "māte") esmu pazaudējusies. Un ar to brīdi es sapratu, ka man sevi jābūvē patiesībā no jauna. Mums bieži ir ērti "norakstīt" uz apstākļiem, kāpēc es nepateicu ģimenei, ka man vajadzīga pauze vienai pašai iziet un iedzert tēju kafejnīcā (bērns taču ir maziņš un bez mammas viņam viena raudāšana vien būs), kāpēc es vairs neeju gleznot (jo man ir vajadzīga tam visa diena, bet kā - vīram taču jāstrādā), kāpēc es neesmu gulējusi jau gadu (jo dienas laikā, kad mazulis iemieg, ja iemieg, man ir visādi mājas darbi jāpaveic un vēl .. daudz darāmā sakrājies).. Šādu situāciju ir miljons! Bet tikai tad, kad jutu, ka krīzē esmu es un, loģiski, arī manas attiecības ar vīru, es pieņēmu lēmumu - paskatīties uz sevi. Paklausīties uz sevi. Pajust sevi. Un vispirms izvēlēties sevi. Jā, un šādās atklāsmēs es redzu, ka neesmu "mammu mamma", kas ar savu mazuli gatava līdz četru gadu vecumam sēdēt mājās. Redzu, ka gribu pavadīt laiku bez vīra un bērniem. Es redzu daudz vairāk, redzu.. patiesāk. Redzu sevi. Un vai tas maina faktu, ka mīlu savu bērnu? Protams, ka nē. Vai tas nozīmē, ka atsakos turpmāk no kompromisiem attiecībās? Nu taču, ka ne! Tikai piepildot sevi, mēs varam dot citiem. Un dot daudz. (Man tagad smiekli nāk, kā es šo visu agrāk lasīju, kratīju galvu un teicu - tā ir. Bet praksē gāja citādi.) Un arī teorijas, grāmatas un viedokļi ir super lieta! Burvīga! Informācija, kas pieejama šodien, var tiešām stipri palīdzēt. Bet tikai tad, ja teorija "iet caur sirdi". Caur sajūtām. Zināt to Ziedoņa teicienu.. “Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.” Bet to, kas ir mūsu, neviena grāmata nevar pateikt. Tas ir jāsajūt. Un var jau būt, ka tam nepieciešami gadi. Bet lai būtu! Ir jādod laiks mums kā mammām, kā tētiem un arī kā sievietēm un vīriešiem, lai izaugtu mīlestībā paši pret sevi. Kāda ir jūsu pieredze ar šo jautājumu?

Bērnu skaits ģimenē ir vecāku lēmums - dažreiz vecākajam bērnam tas var nepatikt, bet šis lēmums ir nemaināms. Kā sagatavot vecāko bērnu jaunpienācējam? Psiholoģe Diāna Zande uzsver, ka dažādā bērnu vecumā bērnus sagatavo dažādi, bet pamatu princips jebkura vecuma bērnam ir tas, ka ar viņu ir jārunā par jebkurām ģimenes norisēm , kas skar bērnu un visu ģimeni kopumā, piemēram, kāds piedzimst, kāds nomirst, kāds pārvācās, kāds zaudē darbu. Par šīm norisēm ir jārunā, lai bērns saprastu, kāpēc mamma vai tētis mainās, kāpēc ir lielāks uztraukums, kāpēc mamma nepievērš uzmanību, mazāk samīļo, kāpēc tētis vairāk rūpējas par mammu nekā līdz šim. Bērniņš visas šīs lietas novēro, bet neizprot. Tāpēc svarīgi, ja abi vecāki var bērniņam paskaidrot, kas notiek. Stāstīt par grūtniecību vienkārši, atbilstoši bērna vecumam. Vecākiem jāpiedomā, kā viņi var pastāstīt bērnam par jaunumiem. Kādā veidā pastāstīt, lai bērns to saprot, lai bērns var uzdot jautājumus un lai bērns var izrādīt savas emocijas - prieku, neapmierinātību, interesi vai dusmas, par to, ka tagad būs vēl viens ģimenes loceklis. Diāna Zande ir droša, ka svarīgi, lai par šiem jaunumiem ģimenē, spēj runāt gan mamma, gan tētis, jo mūsu kultūrā bieži vien tēvi par reproduktīvo funkciju ar bērniem nerunā. Ņemot vērā bērna vecumu, individuālās iezīmes un daudz dažādus citus apstākļus, vienam bērnam būs jāpaskaidro ļoti detalizēti, otram bērnam pietiks ar vienkāršu papildinformāciju, ka mums būs vēl viens bērniņš ģimenē. Vecākiem jābūt gataviem rīkoties atbilstoši situācijai. Galvenais ir runāt, atbildēt uz bērna jautājumiem un nestāstīt vairāk, kā mazais prasa. Ko prasa, to atbild - zelta princips. Bieži vien kā papildus materiālu, bērniem iesaka grāmatas, piemēram, Zīlīti, vecākiem bērniem - anatomijas grāmatu vai enciklopēdiju, lai paskaidrotu faktu par to, ka ģimenē būs pieaugums un viņa dzīve mainīsies. Bet to, kā mazais brālis un māsa mainīs ģimenes dzīvi tā pa īstam, protams, varēs zināt vien tad, kad bēbītis būs klāt. Kāda ir jūsu pieredze? Foto: Daiga Ellaby Attēlā Elīna Herberta ar saviem bērniņiem

Vai mazuļa ienākšana ģimenē lika jums pārskatīt arī dažādu kopšanas, mazgāšanas līdzekļu izmantošanu un nepieciešamību? Kad mūsu puisēnam sausi pleķīši uz kājām sāka mūs darīt bažīgus, izmēģinājām praktiski visu. Tolaik es vēl dēlēnu baroju ar savu pienu, tāpēc sākām ar manu ēdienkarti. Jā, arī man nav sveša vārītu griķu, svaiga gurķa un ceptas cūkgaļas diēta.. Novērojumi liecināja, ka manis apēsts banāns šos pleķus saasina. Tāpat kāda mamma ieteica pavērot, vai ekzēma nav aktīvāka īsi pirms zobu nākšanas, kad imunitāte samazinoties.. Skaidrs, ka arī ūdens sausina ādu - īpaši zīdainim un īpaši krāna.. Veļas mazgāšanas līdzekļi jau bija bērniem piemēroti. Līdz konsultācijā pie homeopātes Ineses Jokstes uzzinājām, ka kontaktdermatīts var būt aktīvs arī tad, ja veļasmašīnā ir izmantoti ādai (konkrēti - mūsu jaundzimušā ādai) nepiemēroti līdzekļi. Un tur nelīdzēšot arī veļasmašīnas izmazgāšana, jo konkrētās molekulas esot burtiski ieēdušās veļas mašīnā. Ko mēs darījām? Nomainījām veļas mašīnu. Un no tās dienas mazgājam visas drēbes ar veikalā "Biotēka" nopērkamajām veļas ziepēm. Smieklīgi jau varbūt no malas izskatās, bet man ir neliela rīvīte un trauciņš, kurš tagad ir mūsu "veļaspulveris". Es nezinu, vai mums palīdzēja šis solis, varbūt mainījās kādi citi apstākļi, tomēr ādas ekzēmas uz kājām dēlēnu vairs nemoka. Baltijas Vides forums izstrādājis uzskatāmas infografikas , kas informē par to, kādi bērnu veļas mazgāšanas knifi būtu jāzina! Noderīgi ;) Kāda ir jūsu pieredze ar kontaktdermatīdu?